– Mūsu mērķis bija Eiropas Jaunatnes olimpiāde Polijā, un līdz ar to arī mani audzēkņi, ieskaitot Rinaldu, kļuva strādīgāki. Laikam arī Rinaldam zemapziņā bija ieprogrammēts, ka viņš var cīnīties par augstām vietām.
Jūtu, ka puiši sāk kļūt pieaugušāki un izvirza savai dzīvei mērķus – kas ir galvenais sportā, ko vispār vēlas sasniegt. Kad nosprauž mērķi uz vienām, galvenajām sacensībām, tad arī ir rezultāts, – uzskata Dainis vuškāns. Tagad jau mēs cīnāmies ar Skandināvijas un Krievijas sportistiem, kuri ir no specializētajām slēpošanas skolām Ja mums būtu tāda slēpošanas skola, domāju, ka medaļas būtu daudz taustāmākas. Rīgas slēpošanas klubs mums sniedz lielu atbalstu, jo sporta skolai vienai nodrošināt daudzās nometnes būtu grūti.
– Kā vērtē savu audzēkņu sniegumu Eiropas Jaunatnes olimpiādē?
– Puiši labi nobrauca. Ja jau trīsdesmitniekā tika visi četri Latvijas slēpotāji, tad mūs jau sauc par sprinta valsti. Daudzi nobrīnījās, kā mēs tā savācāmies tieši uz sprintu un vēl medaļu izcīnījām. Roku mums paspieda daudzu valstu pārstāvji. Krievi pienāca klāt un teica: "Molodci!" Pārņēma fantastiska izjūta, beidzot jutu, ka manam darbam ir kāds rezultāts. Jau iepriekš, pirms gadiem diviem, zemapziņā vai sapnī nodomāju, ka mēs varam būt stiprāko vidū, un dzīvē tas piepildījās.
Rinaldam ir dabas dots spēks. Ja Rinalds jūt, ka viņš var, tad ļoti labi nobrauc. Ja jūt, ka nevarēs, ja redz, ka ir spēcīgāki pretinieki, tad drusciņ atlaiž. Domāju, ka visās sacensībās, kur Rinalds ir piedalījies ārpus Latvijas, viņš sevi pilnībā neparādīja, jo brieda Polijai. Tas arī ir labs rādītājs, ka viņš var sadalīt, kas ir galvenās un kas – gatavošanās sacensības. Tas arī nostrādāja, ka galamērķis, kam veltīti visi spēki, bija Polija.
– Kāda loma bija līdzjutējiem?
– Līdzīgi kā basketbolā vai hokejā līdzjutēji var pozitīvi ietekmēt rezultātu. Ja tevi nes augšā kalnā pa trasi daudzi pamudinājumi (un mēs tiešām sadalījāmies visās vietās), tad nevar nebraukt. Atbalstītāju vidū bija gan Rinalda mamma, gan Ronalda vecāki.
AGRA VECKALNIŅA foto