Kāds varbūt jautās, kādā ziņā šī vasara savāda? Nu it kā jau nekā īpaša nav, ja neskaita to, ka divas trīs dienas tevi, cilvēku, gandrīz vai izkausē, un tūdaļ metas otrā galējībā – pat dienā liek meklēt siltāku apģērba gabalu. Par naktīm nemaz nerunājot; gurķis dārzā pēc tādas nakts, kuras vidējā temperatūra ir krietni zem desmit grādiem, gandrīz lien atpakaļ zemē. Bet lai gurķi paliek dobē! Nebūs to mums, būs leišiem vai poļiem. Runāšu par makšķerēšanu.
Tanī dienā, kad pienāca ielūgums uz copēšanu „Gada karpa 2009", kas kā ikgadējs pasākums tradicionāli notiek Lazdonas pagasta "Klauģulejās", saulīte tā priecājās, tā priecājās virs galvas, ka vienīgā vēlme bija ielozēt ēnaināku vietu ezermalā.
Pienāca nu jau aizvadītā sestdiena, kad „Klauģulejās", vienā no mūsu novada skaistākajiem stūrīšiem, uz karpu vilināšanu pulcējās, kā mēdz sacīt, līdz zobiem bruņoti dažāda rūdījuma un pieredzes karpotāji. Tie, kas gatavi darboties pēc plaši izplatītās metodes – noķer un atlaid. Tā teikt, paplunčājies adrenalīnā un nomierinies.
Pulksten divpadsmitos sacensību galvenais tiesnesis Jānis Pommers dalībniekus nostādīja ierindā un īsi apskaidroja lietas būtību. Saudzīgi apieties ar izmakšķerētām zivīm. Neglabāt tās metāla tīkliņos. Piebarošanai nelietot dažādas ķīmijas. Bet, kad pieķērusies un, protams, arī izvilkta superzive, zvanīt tiesnesim, lai lomu varētu ātrāk novērtēt un atlaist savā stihijā. Tāpat rīkoties, kad glabāšanas tīkliņā jau peldas vairākas karpiņas.
Pēc tradicionālā novēlējuma „Ne asakas!" iziešanai uz copes vietām piecminūšu handikaps tiek dots copmaņiem – senioriem. Tad makšķerkātiem, somām, telšu un guļammaisu ruļļiem, zivju pievilināmās ēdmaņas spainīšiem un citiem atribūtiem bruņotā draudzīgā kompānija uz divdesmit četrām stundām kļūst par sacensības konkurentiem.
Drīz vienā, drīz otrā vietā skanēja asi svilpieni, makšķerkātiem iemetienā gaisu šķeļot. Kaut kur prieka saucienu nevarēja novaldīt jaunās paaudzes makšķerniece. Viņai pirmajā iemetienā tūdaļ cope un arī rezultāts. Toties kāds cits pirmajā iemetienā bija paguvis nocopēt… celmu, kuru tāpat kā zivju ezerā netrūkst.
Neko darīt. Diena jauka. Ūdens silts. Saprazdams, ka celmu izvilkt neizdosies, un negribēdams jau pašā zvejas sākumā sapostīt makšķeri, kungs brīdi tēloja tādu kā ūdenslīdēju.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 09.07.2009.
Autors: OĻĢERTS SKUJA