Laiku pa laikam ikvienam no mums gribas nolikt malā savus darbus, aizmirst par piedzīvotajām stresa situācijām un kaut uz mirkli izrauties no rutīnas, dodoties skaistā ceļojumā.
To lieliski iespējams izdarīt tepat Latvijā, kur varam baudīt četrus gadalaikus, priecāties par dabas krāsainību un uzņēmīgiem cilvēkiem, kas uztur, spodrina senču mantojumu.
Vasaras vidū Madonas novada bērnu un jauniešu ārpusģimenes aprūpes un atbalsta centra „Ozoli" darbinieces devās ekskursijā pa Ziemeļvidzemi. Ikdiena paiet, pasauli lāpot, proti, rūpējoties par bērniem, kuru vecāki nepilda savus vecāku pienākumus. Darbs ir grūts, atbildīgs, nemierpilns. No darba brīvajā laikā dāmas rūpējas par saviem mājiniekiem, dārziem teciņiem vien. Lai enerģijas rezerves neizsīktu, nepieciešams atpūtas brīdis. Ik gadu vasaras laikā vienu dienu centra „Ozoli" bērnus pieskata dežūrmamma, bet pārējās dodas izbraucienā pa dzimtās zemes ceļiem.
Pirmā pietura – Jaunpiebalgas novada „Lielkrūzes", kur saimnieko Dolmaņu ģimene, kopjot dzimtas īpašumu un Latvijas kultūrvidi. Dolmaņi saimnieko zaļi, videi draudzīgi, bioloģiski daudzveidīgi, saglabājot latvisko dzīvesziņu. Sirds gudrība, savas zemes mīlestība jūtama ik uz soļa. Ideju banka neizsīkstoša. Veroties koptajos, nopļautajos laukos, tā vien rodas vēlēšanās noaut basas kājas un skriet pa tikko nopļautu zāli, rasas pērles no zāļu stiebriem birdinot.
Otra apskates vieta – Naukšēnu novada Ķoņu dzirnavas. Tajās vēl darbojas dzirnavu gaņģi, uz aptuveni 100 gadu vecām kāršamajām un vērpjamajām iekārtām tiek demonstrēts, kā no aitu vilnas pakāpeniski top gludi dzijas kamoli. Laipnā dzirnavu saimniece izrāda dzirnavu darbības iespējas, garo maizītes tapšanas ceļu no svaigi uzarta lauka līdz baltu galdautu klātam galdam. Neviļus prātā nāk Kārļa Skalbes „Kaķīša dzirnavu" stāsts par balto kaķīti kā melderi, viņa attiecībām ar meitām, dzirnavu līdzīpašnieku melno runci.
Tālāk ceļš ved uz Rūjienu. 5. augustā pilsēta uzziedēs, svinot dzimšanas dienu. Rūjienā darbojas amatnieku biedrība „Rūzele", kas dibināta 2012. gadā. Tās mērķis – apzināt un popularizēt dažādu amatu pratējus, sekmēt amatnieku un iedzīvotāju savstarpējo sadarbību, mūžizglītību un radošo izaugsmi. Guna Ķibere ir „Rūzeles" valdes priekšsēdētāja; biedrība pēc viņas iniciatīvas nodibināta pirms trim gadiem, uzklausot pilsētas iedzīvotāju rosinājumu veidot organizāciju darboties un mācīties gribētājiem. Kā jau allaž darbīgās un aktīvās ir dāmas, taču starp biedrības čaklo roku īpašniekiem ir arī kungi. No 2009. gadā izveidotās rokdarbnieču kopas „Rūzele" izaugusi biedrība, kurā ir gan amatu pratēji, gan tie, kas vēl tikai grib apgūt amatu vai prasmi lietderīgi piepildīt brīvo laiku. Kas vainas dzīvot laukos? Arī ārpus Rīgas cilvēki nepārtiek no darba un gulēšanas vien! Tiek veidotas vietas, kur amatniekiem gatavot, interesentiem gūt informāciju, un, kas sasparojies uz mācīšanos, arī to iespēt. Rezultātā top skaisti darbi, ir lietderīgi pavadīts laiks un līdzi tam, protams, labs prāts.
Skaņākalna parks ar savu neparasto pievilcību priecē, sajūsmina un sniedz atpūtu ikreiz, kad iespēja to apmeklēt. Aptuveni trīs kilometru garumā gar Salacas upi atrodas vairāki neparasti dabas objekti: Vilkaču priede, Velnakmens, Eņģeļu ala, Sapņu trepes, Velna ala, Skābumbaļļa, Rūķu taka, Neļķu klintis, Velna kancele, Skaņaiskalns. Skaņākalna parks nav iedomājams bez lidojošiem iemītniekiem – putniem un sikspārņiem. No ieejas parkā līdz Skaņākalna klintij gar Salacas krastu ved Kurbada taka, kur pa ceļam apmeklētāji var vērot skaistos upes krastus, šūpoties šūpolēs, rotaļāties brīvdabas atrakcijās, skatīt visdažādākās koka skulptūras, atveldzēties pie avota un baudīt Salacas mieru uz izveidotas atpūtas platformas. Brīnumainā aura iedveš mieru gan saulē, gan lietū.
Pēdējā pieturvieta Ziemeļvidzemē, kur netālu no Burtnieku ezera, Bēršu drumlina pakājē, atrodas Adzelviešu sēta. Zemnieku saimniecība darbojas kopš 1991. gada, bet senākā dokumentētā vēsture ir kopš 1878. gada, kad senči izpirka dzimtas ēku un zemi no Vidzemes Domēnu pārvaldes. Te tiek audzētas ilggadīgo zālāju sēklas, graudi, kartupeļi, lielie pelēkie zirņi un kaņepes. Kaņepju aizdaru izgatavo no saimniecībā izaudzētām un novāktām kaņepju sēklām. Ražošanas procesā klāt netiek pievienots ne sviests, ne augu tauki, ne sāls, ne citas garšvielas. Adzelviešu kaņepju aizdars ir patiešām garšīgs, aromātisks un dabisks baudījums garšas kārpiņām. Īpašo garšu nosaka vairākās paaudzēs uzkrātā pieredze. Papildu kaņepēm tiek audzētas zālāju sēklas – viengadīgā airene, ganību airene, hibrīda airene, pļavas auzene, timotiņš, sarkanais āboliņš. No zālāju sēklām veido maisījumus, no kuriem izaug augstvērtīgs zālājs, mauriņš.
Nelielais ceļojums pagājis. Enerģijas baterijas uzpildītas, zaļām domām un idejām piepildīts prāts. Paldies ekskursijas maršruta plānotājiem un sponsoriem Kristīnei un Jorenam Volnianko, atraktīvajam autobusa vadītājam Pēterim Sniedzem par lieliski pavadīto dienu! Pateicība arī dežūrmammai Baibai Āboltiņai par rūpīgu, nesavtīgu bērnu pieskatīšanu.