Aizvadītās nedēļas nogalē Balvos notika XII Latvijas amatierteātru salidojums, kur Madonas puses teātra spēlētājus pārstāvēja Madonas un Cesvaines Tautas teātri, Lubānas teātris „Priekšspēle" un Sarkaņu amatierteātris „Piņģerots". 86 teātra izrādes, ko izspēlēja 1500 amatierteātru aktieri, skatītājiem bija iespēja noskatīties ne tikai dažādās vietās Balvu pilsētā, bet arī Balvu, Viļakas, Baltinavas un Rugāju novados.
Par salidojuma iespaidiem iztaujāju Sarkaņu teātra režisori Guntu Apeli un aktrisi Kristīni Ozolu.
– Aizvadīts nozīmīgs notikums kolektīva darbībā. Kādas ir sajūtas?
Gunta Apele: – Sākšu ar Latvijas Republikas kultūras ministra Inta Dāldera vārdiem atklāšanas ceremonijā: „Varbūt vēl tikai kordziedāšanas tradīcija mūsu tautai ir tik būtiska kā teātra spēlēšana un skatīšanās." Varētu teikt, ka jutāmies nozīmīgi, svarīgi. Ik pa četriem gadiem organizētie salidojumi amatierteātru aktieriem un režisoriem ir gan lielākie svētki, gan arī tāds kā atskaites punkts. Ir iespēja atrādīt veiksmīgākos iestudējumus savai skatuves brālībai, ekspertiem, kuri šoreiz bija atbraukuši arī no Lietuvas, Igaunijas un Krievijas. Bija iespēja skatīties, dalīties pieredzē, savākt visfantastiskākās idejas, redzēt interesantākos meklējumus un eksperimentus.
– Kādas galvenās atziņas pārvedāt no salidojuma?
G. A.: – Pirmkārt, milzīgu emociju sakāpinājumu par to vārdos nepasakāmo kopības sajūtu, ka mūsu ir tik daudz – to neprātīgo, ar teātri sisto.
Otrkārt, pārliecību, ka tieši tas, ko mēs darām, ir vietā un laikā, ka „Piņģerots" ir tur iekšā un labi iederas visā tajā teātra trakumā.
Un vēl – salidojuma dalībnieku un ekspertu rezumē: skatītājam un arī aktierim ir vajadzīga teātra žanru daudzveidība. Gan jautras izrādes ar dančiem un dziedāšanu, gan dziļi psiholoģiskas, gan dažādu stilu meklējumi. Režisoriem, protams, vairāk gribas iepazīties ar netradicionālāko, kas ienāk teātrī. Un šoreiz bija, ko redzēt!
Kristīne Ozola: – Liels prieks bija par Balvu pilsētu, kas ir tik sakopta un skaista. Līdz šim nebijām piedalījušies tāda veida teātra pasākumā, tāpēc nav ar ko salīdzināt. Salidojums, manuprāt, bija ļoti labi noorganizēts un skaists. Viss notika mierīgi, nebija nevajadzīgas burzmas un steigas. Dalībnieki varēja šīs dienas vienkārši izbaudīt – ļauties teātra burvībai, jo izrādes, kas tika spēlētas, bija visdažādākās un aktieri – vislabākie.
Gaisā virmoja fantastiska svētku sajūta, jo kopā sabraukuši cilvēki, kas savu brīvo laiku velta teātrim un dara to tikai un vienīgi sev un citiem par prieku, un tāpat kā dejotāji un dziedātāji ir nopelnījuši savus svētkus, kur citus apskatīt, sevi parādīt un līksmot par to, ka arī mēs varam!
– Par savu izrādi – kā izdevās, kā uzņēma skatītāji?
G. A.: – Mēs rādījām Aivara Aivieksta dzejas uzvedumu „Gaisma logā". Jā, izrāde izdevās. Bijām gandarīti, ka skatītāji pēc izrādes uzreiz neizklīda, bet gribēja parunāties, interesējās par dzejas un mūzikas autoriem. Saņēmām vairākus uzaicinājumus ar dzejas uzvedumu ciemoties dažādās Latvijas vietās.
Nenoliegšu, ka smaids paveras platāks un ap sirdi kņudinās prieka dzirkstelītes, kad sajūtamies saprasti, pieņemti un arī atpazīstami lielajā teatrāļu saimē.
K. O.: – Visam pasākumam cauri audās gaismas simbols: tematikā, vizuālajā noformējumā, pat dalībnieku kartītēs – tām klāt bija piestiprinātas sērkociņu kastītes. Līdz ar to mūsu dzejas kompozīcija „Gaisma logā", ko rādījām, ļoti labi iederējās pasākumā. Šī mums bija jau divdesmit piektā izrāde, bet spēlēt to mums neapnīk, jo ar dzeju ir tā – jo vairāk klausās, jo atkal un atkal uztver to citādāk. Tā mēs klausāmies viens otru un ar katru izrādi atkal maināmies. Ar dziesmu un deju no izrādes „Rudā vējā" piedalījāmies vakara koncertā pilsētas estrādē, tā bija liela atbildība, jo tik lielai publikai es vēl nebiju uzstājusies.
– Kādas domas un pārdomas tagad prātā?
G. A.: – Protams, viss redzētais un izjustais vēl jāsaliek pa plauktiņiem. Idejas un domas vēl zibsnī un mudžinās pa galvu. Kamēr vien kāds gribēs darboties teātrī, režisoram ir jāstrādā un jāsagādā saviem aktieriem iespējas izpausties sev un skatītājiem par prieku.
Šīs trīs dienas pasteidzās kā viens mirklis, kas piesātināts ar pozitīvām emocijām, domām un pārdomām. Esam uzlādējušies un enerģijas pārpilni darboties tālāk.
Autore: VALDA KĻAVIŅA,
Sarkaņu tautas nama „Kalnagravas" direktore
FOTO no personiskā arhīva