Ceturtdien un piektdien Madonā viesojās Hartvigs Hornbostels no Brēmenes Vācijā, lai turpinātu uzsākto sadarbību ar sociālās sfēras darbiniekiem un pārrunātu dažādus risinājumus un pieeju nodarbinātības centra izveidei, kas domāts cilvēkiem ar īpašām vajadzībām.
Iepriekš Hartvigs Hornbostels jau ir iepazinies ar invalīdu atbalsta centra (IAC) un sociālā dienesta darbību Madonā, kā arī novērtējis invalīdu nodarbinātības risinājumus pie mums. Viņš pats pārstāv invalīdu sociālo uzņēmumu „Martiskot" Brēmenē, ir arī projektu vadītājs. Šajās dienās viesis tikās ar dažādu konfesiju mācītājiem, sociālajiem darbiniekiem un Madonas novada domes sociālās komitejas pārstāvjiem.
Sadarbība aizsākās jau 2007. gadā, kad, redzot situāciju Madonā un apkaimē, Hartvigs Hornbostels izrādīja savu iniciatīvu un vēlmi palīdzēt. Mājaprūpes kursu koordinatore, Madonas evaņģēliski luteriskās draudzes diakonijas darba vadītāja Rudīte Kumsāre pastāstīja: – Hartvigs bija ļoti pārsteigts, ka pie mums cilvēki ar īpašām vajadzībām nav redzami sabiedrībā, tāpēc viņam radās jautājumi, kas saistīti ar šo problēmu. Tagad Hartvigs pie mums viesojas jau trešo reizi, un jāteic, ka visu šo laiku viņš ir ļoti neatlaidīgi, soli pa solim, virzījis mūs noteikto mērķu īstenošanai. Šī tikšanās bija paredzēta, lai atrastu vēl vienu saskares punktu darbā ar cilvēkiem ar īpašām vajadzībām pilsētā.
Arvien vairāk cilvēku
Kaut arī pagaidām šīm vizītēm vēl nav „taustāma rezultāta", ar katru viesošanās reizi Hartvigs iekustina arvien vairāk cilvēku, un nodarbinātības centra izveide cilvēkiem ar īpašām vajadzībām gūst vairāk atbalstītāju. Kā jauninājums šajā reizē bija tikšanās ar dažādu konfesiju mācītājiem. Hartvigs Hornbostels, uzrunājot sanākušos, uzsvēra: – Lai gan esam pulcējušies dažādu konfesiju pārstāvji, es, piemēram, pārstāvu jūdaismu, mums visiem ir viens mērķis. Pirms diviem gadiem ar madoniešiem sākām sarunas par to, ka cilvēkiem ar īpašām vajadzībām noderētu savs nodarbinātības centrs, kāda konkrēta ēka. Vācijā redzējām, kā dažādās sarežģītības pakāpēs tiek nodarbināti cilvēki ar īpašām vajadzībām. Es šajā jomā darbojos jau kopš astoņdesmitajiem gadiem. Esmu palīdzējis Brēmenē uzbūvēt darbnīcas, kurās tiek nodarbināti cilvēki ar īpašām vajadzībām, – „Martiskot". Tagad uzdevums ir visiem kopā apspriest, kādas aktivitātes veikt, lai palīdzētu cilvēkiem Madonā. Pats galvenais ir sabiedrības attieksme pret šiem cilvēkiem, ir jāredz, ka cilvēki ar īpašām vajadzībām ir tādi paši sabiedrības locekļi kā pārējie. Visā Eiropā ir pieņemts likums, ka sabiedrībai ir jārūpējas par saviem līdzcilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Tāpēc jārada dažādas institūcijas, kas ar to nodarbotos. Idejas nesējas varētu būt tieši baznīcas, vienalga, kādas konfesijas. Iespējams, mēs varētu dibināt fondu, nevis iesaistot pārvaldi vai pagastu, bet tieši cilvēkus. Šī turklāt varētu būt laba iespēja baznīcām, jo Vācijā, piemēram, cilvēki tām sāk uzgriezt muguru. Ar daudziem mācītājiem esmu runājis par to, kā cilvēkus varētu noturēt pie ticības. Uzskatu, ka, ja ļaudis redzēs, ka baznīcas iestājas par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, uzreiz taps skaidrs, ka reliģija ir ne tikai teorija, bet to realizē arī praksē.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 24.11.2009.
Autore: LAURA VOITIŅA
OĻĢERTA SKUJAS foto