Mēs, Madonas 1. vidusskolas 1962. gada absolventi, šogad nosvinējām 55 gadu jubileju. Absolvējot skolu, norunājām tikties ik pēc pieciem gadiem. Tātad šī jau vienpadsmitā tikšanās reize. No katriem pieciem gadiem paliek sirdī atmiņas un siltas pārdomas.
Parasti satikāmies tepat Madonā – savā klasē, skolas zālē, bet vēlāk arī klasesbiedru ģimenēs. Šoreiz ceļš aizveda uz Lielvārdi. Mūsu klases vecākā Māra uzaicināja pie sevis. Viņa izsūtīja katram ielūgumus un nelielu karti, kurā atspoguļoja vietu, kur jābūt.
Es domāju, ka arī pārējiem, tāpat kā man, bija liels satraukums, jo tie pieci gadi atkal bija pagājuši un jauna tikšanās klāt. Saradāmies no visām Latvijas malām – Madonas, Praulienas, Lazdonas, Rīgas, Lubānas, mūsu klases audzinātāja Biruta Stūrmane no Limbažiem, no Raganas. Pavisam kopā sanācām četrpadsmit, seši no mūsu klasesbiedriem attaisnojošu iemeslu dēļ netika.
Tikšanās mirklis ļoti emocionāls – gan apskāvieni, gan rokasspiedieni. Audzinātājas rokās sagūla ziedi.
Māras ģimene darbojās pa blakustelpu, gatavoja mielasta galdu. Kā čaklas bitītes rosījās abas Māras meitas Baiba un Ieva, kā arī Ievas vīrs Rolands.
Māra bija visu ļoti rūpīgi pārdomājusi, sagatavojusi scenāriju šim pasākumam. Ar klusuma brīdi atcerējāmies savu pirmo audzinātāju vidusskolā Ati Blumbergu un trīs klasesbiedrus, kas, diemžēl, aizgājuši mūžībā. Turpinājumā Māra mūs aicināja nodziedāt klases himnu "Tālu stiepjas tumši sili". Sarunas, sarunas, sarunas…
Gribas teikt, ka mēs esam tādi paši, tikai gadi sejās ievilkuši rievas un matos iekritis sniegs, arī gaita lēnāka, taču sejas vaibsti un smaidi – tie palikuši.
Un mūsu Biruta vēl joprojām staltu muguru, raitu valodu, jauka, mīļa, kaut gan uz pleciem pamatīga dzīves nasta. Nākamgad liela jubileja – 90 gadu. Par to mums visiem, viņas "bērniem", ir rūpīgi jāpiedomā, kā to nosvinēt.
Pēc visām sarunām, pārrunām Māra aicināja iet ap mājas stūri, un tur – bagātīgi klāts galds. Atkal sarunas, dziedājām "Silavas valsi". Tas arī saveda divus klasesbiedru pārus dzīvē. No skolas draudzības pārauga mīlestībā, arī šobrīd abi pāri ir kopā visā dzīvē.
Pašās jubilejas pasākuma beigās Māra mūs ļoti pārsteidza. Viņa visām "meitenēm" pati no pērlēm bija izveidojusi brīnišķīgas aproces, bet "zēniem" dāvināja grāmatu par Lāčplēsi, lai varētu izlasīt, pastāstīt par viņu saviem mazbērniem, krustbērniem.
Visbeidzot – krāšņi izrotāta augļu torte un atspirdzinoši dzērieni, par kuriem rūpējās Rolands.
Tad jau arī pienācis šķiršanās brīdis, katram jādodas uz savu pusi.
Esam ļoti, ļoti pateicīgi Māras ģimenei par šiem skaistajiem mirkļiem, kurus pavadījām kopā. Dziļi sirdī saglabāsim visu redzēto un dzirdēto. Novēlēsim mūsu Birutai stipru, stipru izturību, lai mēs atkal lielākā vai mazākā pulciņā satiktos nākamgad viņas 90 gadu jubilejā. Tas taču ir tik jauki – satikties, neaizmirst savu skolu, klasesbiedrus, savus skolotājus, klases audzinātāju.
Paldies visiem par kopābūšanu, par skaistajiem prieka brīžiem, par visiem pārsteigumiem! Turamies un tiekamies nākamgad!
10.11.2017.