Lielās talkas priekšvakarā mūsu lasītājs Andrejs ziņoja par nekārtībām, kas notiek uz tā saucamā Oļu ceļa – tur no Madonas puses nepilna kilometra garumā ceļam abās pusēs ik pa posmam ir izmētāti atkritumi.
– Konsekventi gar ceļa malu pat kilometra garumā tiek izmesti atkritumu maisi. Ne jau kādi laucinieki ved, bet gan pilsētas iedzīvotāji. Iznāk tā, ka atsevišķi laucinieki ved savus atkritumus uz pilsētas konteineriem, savukārt pilsētnieki – uz laukiem. Oļu ceļš gan vēl sanāk Madonas administratīvā teritorija vēl nepilna kilometra garumā. Ceļa sākumā ir zīme par apdzīvotas vietas beigšanos, bet tā ir ceļa zīme, ka nav vairs jāievēro ātrums 50 km/h. Bet būvvaldē redzams, ka no vietas, kur beidzas asfalts, vēl nepilnu kilometru tā ir pilsētas teritorija. Pagājušajā gadā, pirms Lielās talkas, uzrakstīju pilsētas pārvaldniekam Guntim Ķeverim īsziņu, ka Lielajā talkā vajag sakopt ne tikai, piemēram, Mīlestības graviņu, bet visu pilsētas administratīvo teritoriju. Tai skaitā Oļu ceļu. Gods godam, viss tika sakopts. Pērn bija riepas, ļoti daudz būvmateriālu. To sakopa. Bet arī tagad ir gan sadzīves atkritumi, gan būvmateriāli, gan stikli, burkas un tamlīdzīgi – gada gaitā atkal vairākās vietās ir sakrājušies atkritumu maisi, kaudzes. Kad pie mana īpašuma bija izmesti maisi, es nepaslinkoju, uzvilku cimdus, parakājos un atradu papīru, ka zināms vīrietis no Madonas ir izgājis tehnisko apskati. Noteikti, ja arī citos atkritumu kalnos paskatītos, varētu ko atrast, pēc kā atkritumu izmetējus identificēt. Tālāk, kur sākas jau Sarkaņu pagasta teritorija, jau pagājušā gada vasarā bija iebraukts kaimiņa privātajā teritorijā un celiņa malā izgāzta kraviņa. Nu jau tā apaugusi ar zāli. Protams, kaimiņš par to ir „stāvā sajūsmā". Lai atkritumus aizvāktu, jāņem ekskavators, piekabe, jādomā, kur vest – tās ir izmaksas. Arī manā teritorijā aizpagājušajā gadā bija izgāzti veci logu rāmji, nenormāli daudz stiklu, celtniecības atkritumi. Sarēķinot ekskavatoru, iekrāvēju, nemaz neņemot vērā manu darbu, tas izmaksāja ap 80 eiro. Diemžēl bija jāizrok bedre savā īpašumā un jāapglabā, citādi – kur vest, noglabāt, cik par to vēl jāmaksā? Tā kā pie mana īpašuma arī regulāri tika izmesti maisi, uzstādīju barjeru, sētu, lai nevar iebraukt. Bet man pēc tam izteica pretenzijas, kāds es esot privātīpašnieks, ka nelaižot cilvēkus mežā. Kā lai es viņus laižu, ja uzvedas kā cūkas? Arī tagad vēl regulāri savā pusē vācu nost atkritumus, bet vismaz salīdzinoši ir mazāk un ir tīrāks. Man, piemēram, nav problēmu ar atkritumiem. Es principiāli neabonēju konteineru. Ko varu, sadedzinu, lieku kompostā, pārējo – pudeles, plastmasu, stiklu – vedu uz šķirojamo atkritumu konteineriem. Un nekādu problēmu. Tāpēc lai nestāsta man, ka tie ir laucinieki, kas šādi izmet atkritumu maisus. Oļu ceļš Madonai ir tuvu, protams, viņiem ērti piebraukt un izmest, – savā viedoklī un novērojumos dalās Andrejs.
Diemžēl jāpiekrīt – kopš atkritumu apsaimniekošanas sistēmas reorganizācijas daudzviet, kā sēnes pēc lietus, neatļautā veidā tiek atstāti atkritumu maisi. Tas piesārņo apkārtni, rada apgrūtinājumu gan pašvaldībai, par ko maksājam no visu kopējā maciņa, gan privāto teritoriju īpašniekiem, kam arī taču nebūtu jāmaksā par kāda neizdarību. Rosinājām Andreju griezties pie Madonas pilsētas pārvaldnieka, kā arī novada pašvaldības kārtībniekiem cerībā, ka vainīgos ir iespējams noskaidrot un sodīt. Citādi regulāri savākt un sakopt citu izgāztos atkritumus ir viens (un nekāds ne mazais vai patīkamais darbs), taču otrs – saukt vainīgos pie atbildības, lai viņiem būtu mācība.