– Ērgļu novada Sausnējas pagastā darbojas bioelektrostacija. Ražojot biogāzi un to sadedzinot elektroenerģijas (zaļās enerģijas) iegūšanas nolūkā, tiek īstenots Latvijas sapnis par energoneatkarību. Plašsaziņas līdzekļi slavē zaļās enerģijas pozitīvās puses, bet es, dzīvodama apmēram 600 metru no ražotnes, esmu pārliecinājusies, cik „zaļa" ir mūsu līdzāspastāvēšana.
Ražojot un sadedzinot biogāzi, visu diennakti rūc gāzes ģeneratori. Smagā tehnika tā izdangā ceļus, ka pa tiem pārvietoties grūti pat satiksmes autobusiem, par vieglajām automašīnām nemaz nerunājot. Pagājušajā ziemā bija gadījumi, kad darbs Kokneses novadā jānokavē, ar vieglo spēkratu paliekot un netiekot ārā no dziļās dangas uz Ērgļu-Kokneses ceļa. Visi biogāzes ražotnes apkārtnes tīrumi pārvērsti kukurūzas audzēšanas laukos. Kukurūza labvēlīgi ietekmē mežacūku vairošanos, un vietējiem iedzīvotājiem liegts izaudzēt savu otro dienišķo maizi – kartupeļus. Biogāzes ražošanas process nepiesārņojot vidi un radot emisijas (metāna, ogļskābās gāzes) samazinājumu. Kūtsmēsli pēc izrūgšanas nesmirdot. Šādi lozungi skan joprojām, bet mēs, vietējie iedzīvotāji, tiem nepiekrītam. Smaka, ko mums no biogāzes ražotnes virsū nes valdošie vēji, ir neciešama. Nav iespējams strādāt savā privātajā zemē – asaro acis, kož kaklā un degunā. Organisms signalizē, pastiprinot aizsargreakciju – šķaudīšanu, klepošanu. Vietējiem iedzīvotājiem neviens nav skaidrojis, kādas gāzes un cik lielā koncentrācijā nonāk atmosfērā, – tā savā vēstulē raksta Linda Šmite un uzdod arī vairākus viņu interesējošus jautājumus. Laikraksts „Stars" devās uz SIA „Conatus BIOenergy" „Graudiņos", Sausnējas pagastā, uzzināt atbildes uz tiem.
„Līdzās jāpastāv būs"
Tikko iebraucot uzņēmuma teritorijā, paši pārliecināmies, ka aromāts ir nepatīkams un neierasts – ne gluži kā blakus parastai lauku kūtiņai, kas pagaidām varētu kalpot kā vienīgais salīdzinājums. Taču sarunas laikā deguns pie smakas pierod, arī šķaudīšanu vai kādu citu aizsargreakciju tā neizraisa.
SIA „Conatus BIOenergy" vadītājs Raivis Bunduls uzsver, ka iepriekš šādas sūdzības nav saņemtas, tās sākušās, kolīdz uzņēmumā vairāk ievesti putnu mēsli rezervei: – Katru gadu pavasaros un rudeņos (caurlaides ir vienīgi piena mašīnām) sakarā ar slikto ceļu stāvokli tiek slēgti ceļi. Tas nozīmē, ka uzņēmums uz to mēnesi jāslēdz un darbinieki jāsūta mājās, sakot – šajā mēnesī jūsu ģimenēm nebūs, ko ēst. Tāpēc ap šo laiku cenšamies ievest materiālus, (putnu kūtsmēslus), 2-3 nedēļu rezervei (uzņēmums ir saņēmis B kategorijas atļauju). Bez šaubām, putnu kūtsmēsli ož. Bet tagad, lai smaka mazāk izplatītos, esam tos apseguši, kas mums nemaz nebūtu pēc likuma jādara. Esam pasūtījuši arī angāru, respektīvi, cenšamies nākt iedzīvotājiem pretim, jo līdzās jāpastāv būs. Mums ir ražotne arī Limbažos, tāpēc varam situāciju salīdzināt. Ar nožēlu jāteic, ka Liepkalnes pusē jebkuru uzņēmēju gājienu uztver krietni saasinātāk, steidz rakstīt sūdzības, pirms cilvēciski izrunājas. Vienmēr esmu bijis atvērts sarunām. Tādā ziņā man patīk sadarbība ar pansionātu, kas atrodas blakus šai dzīvojamajai mājai, – ja kādu brīdi viņi jūt izteiktāku smaku, uzreiz saņemu zvanu, problēmas risinām. Diemžēl šīs mājas iedzīvotāja nevis sazinājās ar mani, bet gan izvēlējās paust savu neapmierinātību citām instancēm.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 15.12.2011.
Autore: LAURA VOITIŅA
OĻĢERTA SKUJAS foto