Jubilāri Viju Tipaini 90. dzimšanas dienā sveikt ieradās ne vien Liezēres pagasta pārvaldes darbinieki, bet arī tuvākie radi, draugi un kaimiņi. Ziedi, kas tā patīk gaviļniecei, vēl ilgi rotās viņas istabu.
Neraugoties uz cienījamo vecumu, viņa joprojām ir moža un darbīga. Vijas kundzes lielākā mūža daļa aizvadīta Madonas novada Liezēres pagasta Ozolos, taču dzimusi viņa ir Dundagas pusē. „Tētis aizbrauca uz Dundagu no toreizējā Valkas apriņķa, izgāja tur piensaimnieku kursus un palika strādāt pienotavā par vadītāju. Viņam bija jākuļ sviests, jāpieņem un jāizvadā piens, kā arī jātiek galā ar grāmatvedību. Mana mamma tajā pašā pienotavā rūpējās par tīrību un kārtību – mazgāja traukus. Tā nu viņi, pienotavā strādādami, iepazinās, un šajā pasaulē ierados es," smaida Vijas kundze. „1931. gadā mūsu ģimene pārcēlās uz dzīvi un darbu Madonas apriņķa Viesienas pagastā, tagad šī pagasta sen kā vairs nav."
Tā Vija no Kurzemes meitēna pārtapa par vidzemnieci. Atmiņas šķetinot, jubilāre stāsta, ka bērnība bijusi raiba – kā jau visiem bērniem. Ir kāpelēts kokos, skraidīts apkārt un pastrādātas arī blēņas. „Pirmo izglītību savā mūžā ieguvu Viesienas pagasta Gaiziņkalna pamatskolā. Esmu piedzīvojusi un mācījusies četros laikos – Ulmaņlaikā, vācu laikā un divos krievu laikos. Esmu redzējusi Kārli Ulmani klātienē, par to esmu dikti priecīga, pat lepna. Kādu reizi abas ar māsu bijām iegājušas mazajā ciema veikaliņā, un sagadījās tā, ka tajā ienāca arī Ulmanis. Viņš brauca vizītē uz Gaiziņkalna pamatskolu, pa ceļam iegriežoties bodē. Ulmanis nopirka un iedeva mums šokolādi."
Par skolas laikiem Vijas kundzei ir daudz ko stāstīt un atcerēties, jo jautrības un piedzīvojumu nav trūcis. Gaiziņkalna pamatskolā atradies arī pansionāts jeb – kā toreiz teica – nespējnieku nams. Viņa atceras, kā skolotājas devušas bērniem kanniņas ar zupu, lai aiznes vecīšus pacienāt. „Tēva pienotavā bieži notika saviesīgi pasākumi. Vecāki mani nekad neatstāja mājās, vienmēr visur ņēma līdzi. Esmu bijusi arī tādā pasākumā, kurā aizsargi deva savu svinīgo solījumu – šo vēsturisko brīdi redzēju pašas acīm," atmiņas pārcilā Vija Tipaine.
Notikumiem bagātajā mūžā piedzīvoti arī bargie kara laiki, bet drūmās atmiņās kavēties jau nevienam negribas. Kad karš tuvojās beigām, Vija devās mācīties uz Madonu, lai iegūtu izglītību vidusskolā. „Tolaik katrā skolā atradās hospitālis, izņēmums nebija arī Madonas vidusskola. Gan skolotājas, gan vidusskolnieces, viņu vidū arī es, nesām no mājām dažādus cienastus, piemēram, pīrādziņus, un gājām pie karavīriem. Tad gan bija jautri – uzlikām patafonu un griezām vaļā dančus," viņa smejas. „Pēc Staļingradas kaujas sākās tā sauktais otrais krievu laiks. Tieši tobrīd sāku studēt Rīgā."
Savu dzīvi Vija izvēlējās saistīt ar pedagoģiju, tāpēc kļuva par bioloģijas un ģeogrāfijas skolotāju. Darba gaitas iesākās 1950. gadā Lubejas pamatskolā, bet, kad šo skolu slēdza, Vija gadu strādāja Madlienā, bet vēlāk pārnāca strādāt uz Liezēres pamatskolu. Kopumā skolotājas darbā aizvadīti vairāk nekā 30 gadu. „Sākumā tāpat kā mana kolēģe Biruta Adere dzīvoju toreizējā internāta ēkā. Tad pie skolas uzcēla daudzdzīvokļu māju, kurā šobrīd mitinos, un nu abas esam labas kaimiņienes. Māja tika celta pedagogiem, tāpēc tautā iesaukta par skolotāju māju. Tā arī abas esam tikušas pie saviem pašreizējiem dzīvoklīšiem," stāsta jubilāre.
Par vieglu Vijas kundzes nodzīvoto mūžu nosaukt noteikti nevar – vīrs agri aizgāja mūžībā, vienai nācās izaudzināt abus dēliņus. Kā pensionāre viņa nu varētu baudīt godam pelnīto atpūtu, taču, pēc kaimiņu sacītā, mierā nesēž ne brīdi – spars Viju nav pametis, un vienmēr atrodas darbiņi, kas sirdij mīļi. Viņa nav nekāda miegamice, bet īsta čaklā cielaviņa – jau sešos no rīta dzīvoklī sāk skanēt radio. Pēc ikrīta ūdens procedūrām un vingrošanas sākas ierastās dienas gaitas. Tiek apčubināts savs sakņu un garšaugu dārziņš, apkoptas puķu dobes – viss vienmēr cītīgi un rūpīgi izravēts. Vijas kundze ir īsta perfekcioniste, viņa necieš savā dārzā novītušu stādu vai sakaltušu lapiņu. Viņai patīk labi padarīts darbs, par ko ir gandarījums. Pēc vārda kabatā arī viņai nekad nav jāmeklē – Vijas kundze vienmēr ir humora pilna, jautra, asprātīga, ar neizsīkstošu smieklu dzirksti. Allaž tiek pateikts uzmundrinošs vārds katram, kam tas vajadzīgs – ne velti bijušie darbabiedri un tuvākie kaimiņi iesaukuši viņu par Tipiņu. Reizēm Vijas kundzei patīk pasapņot par to, kā būtu, ja būtu. Tad pati smejas, ka aizlidojusi mākoņos.
Novēlam Vijas kundzei saglabāt optimismu un možo garu! Lai pietiek saules gaišuma un siltuma visās dzīves takās vēl ilgus gadus!
05.09.2017.