24. novembrī Madonas novada bibliotēkā VKKF atbalstītā projekta „Rakstnieka darbistaba: tikšanās ar latviešu literātiem Madonas reģionā" ietvaros interesenti tikās ar rakstnieci, tulkotāju, pirmo neatkarīgās Latvijas vēstnieci Somijā un Igaunijā Annu Velēdu Žīguri un viņas vīru, somu žurnālistu, rakstnieku Juku Rislaki.
– Madonā neesam pirmo reizi, vienmēr ir prieks te viesoties, – sarunu iesāka Juka Rislaki. – Šodien viesojāmies arī Madonas Valsts ģimnāzijā, un skolēniem stāstīju, ka laikā, kad skolā gāju es, somu grāmatās nekas nebija teikts par Latviju. Taču viens no maniem hobijiem bija pastmarkas, un Somijas veco pastmarku albumos tūlīt pēc savas valsts nodaļas sekoja Igaunijas, Latvijas un Lietuvas pastmarkas. Tad neizsakāmi brīnījos, kas tās par zemēm… Šobrīd varu teikt, ka somiem par Latvijas vēsturi esmu uzrakstījis jau daudzas grāmatas, un jocīgākais, ka grāmatas par Latvijas un Baltijas vēsturi esmu uzrakstījis arī latviešiem.
Karikatūras un grāmatas par vēsturi
Juka Rislaki pakavējās pie grāmatas, ko viņš veltījis Latvijas armijas ģenerālim Krišjānim Berķim, runāja par grāmatu „Maldināšana: Latvijas gadījums", „Vorkuta! Sacelšanās ieslodzīto nometnē", kas stāsta par sacelšanos Vorkutas nometnē pēc Staļina nāves 1953. gadā.
Tā kā autora otrs vaļasprieks ir karikatūru zīmēšana, vairākas grāmatiņas viņš veltījis šim žanram.
– Pēdējos gados esmu daudz jokojis par Latvijas politiķiem, biznesmeņiem un politiku Latvijā, – komentēja Juka Rislaki. – Ja dzīvotu Somijā, noteikti zīmētu karikatūras par Somijas politiķiem.
Jāpiebilst, ka Juka Rislaki savu bērnību un jaunību pavadīja Somijā, Helsinku Universitātē studēja politikas zinātnes, kopš 2002. gada dzīvo Latvijā – Jūrmalā, kur darbojas kā ārštata žurnālists un rakstnieks.
Katram sava darbistaba
– Esam čakli lasītāji un rakstītāji, varbūt par daudz čakli, jo īpaši ar neko citu nemaz nenodarbojamies, – tikšanās laikā no savas puses atklāja Anna Žīgure. – Rakstām grāmatas, arī avīžu rakstus, un Juka raksta ne tikai Latvijas, bet arī Somijas presei. Pēdējā publikācija somu avīzē viņam bija par Viestura Kairiša filmu „Melānijas hronika". Šī filma ir kopprodukcija ar somiem, dabasskati uzņemti Somijas Karēlijā, un decembrī šo filmu rādīs Somijā.
Rakstām arī par nebūšanām, kas Latvijā, Jūrmalā notiek. Juka cītīgi zīmē karikatūras. Mājās mums ir divas rakstnieku darbistabas – starp tām ir siena, un katrs strādājam vientulībā. Ja vajag ko teikt, durvis ir vaļā, ienākam durvīs un noklepojamies. Tas tāpēc, lai otram nepārtrūktu doma…
Jaunākā grāmatu raža
Anna Žīgure atklāja, ka Jukam Rislaki, iespējams, vēl šogad iznāks grāmata par Albertu Kronenbergu, viņai savukārt būs grāmata „Klusie varoņi", ko Anna Žīgure rakstīja kopā ar vēl diviem autoriem.
– Grāmata „Klusie varoņi" stāstīs par cilvēkiem, kas kara un pēckara laikā ir glābuši līdzcilvēkus. Katrai varoņu grupai ir veltīta sava nodaļa, daži no šiem cilvēkiem ir tādi, kas glābuši ebrejus. Tomēr tie nav jau zināmie, piemēram, Žanis Lipke, mēs vēstām par līdz šim neaprakstītiem varoņiem. Ir stāsts par lizumnieku Kārli Avotu, kas no Rīgas geto izveda ebrejieti un viņas meitu. Viņš nodzīvoja garu mūžu, mira šā gadu tūkstoša sākumā, bet par savu varonību, ko paveica kara laikā, Kārlis Avots nebija stāstījis pat savai ģimenei. To atklāja kāds ebrejs, kas dzīvo Amerikā, – komentēja autore. – Vēl grāmatā būs stāsts par Žani Fonzovu – vienu no laivvaroņiem, mūsu cilvēku pārcēlājiem no Kurzemes krastiem uz Gotlandi. Ar savu laivu viņš izbrauca 28 reizes. Kapucīņu tēvi savukārt Skaistkalnes baznīcā palīdzēja mežabrāļiem, arī par viņiem būs savs stāsts.
Anna Žīgure piebilda, ka viņai licies svarīgi par to visu pastāstīt, jo nav pieļaujams, ka sveša vara, padomju okupācijas vara izdzēš, izmet no mūsu tautas kultūrvēstures telpas atmiņas par cilvēkiem, kuriem bijusi tik būtiska nozīme tautas likteņgaitās.
Vēstnieces spožums
Uz jautājumu, kāda bija iekšējā izjūta sešus gadus būt Somijā un pēc vēstnieces perioda atgriezties uz dzīvi neatkarīgā Latvijā, Anna Žīgure atbildēja: – Izjūta bija brīnišķīga. Tā bija mana brīva izvēle, ka nedevos kā vēstniece pārstāvēt Latviju vēl tālāk uz kādu citu valsti, bet vēlējos dzīvot Latvijā. Laikā, kad mani nozīmēja par vēstnieci Somijā, to uz brīdi pieņēmu, domājot, ka šo darbu veikšu apmēram divus gadus, bet process ievilkās sešu gadu garumā. Darbs bija ļoti interesants, varēju strādāt radoši, nebija neviena, kas noteiktu robežas vai ieliktu kādos rāmjos. Tomēr neesmu no cilvēkiem, kuriem patīk vēstnieka darbam līdzi ejošais pompozums – kristāla lustras, parkets, šampanietis, diplomātu vakariņas, kostīmi un vakarkleitas. (Tajos gados man bija sešas vakarkleitas, jo ik pa laikam kleitas vajadzēja mainīt.) Protams, visas tolaik notikušās tikšanās varēju izmantot arī Latvijas labā, bet parādiskums, kas nāca līdzi šim darbam, manai būtībai nebija atbilstošs. Gribēju būt Latvijā, redzēt un apskatīt mūsu valstī notiekošo savām acīm, izbraukāt mūsu zemi un redzēto aprakstīt. Esmu ļoti apmierināta, ka tas ir izdevies. Iesākums gan bija grūts viena iemesla dēļ – esot Somijā, nebiju sapratusi, ka Latvijā joprojām notiek cīņa.
Reālā Latvija, reālā politika
Anna Žīgure neslēpa, ka bija iedomājusies – cīņa par neatkarīgu Latviju ir izcīnīta un nu visi kopā varam atjaunot valsti, bet tā nebija.
– Latvijā visu laiku ir jācīnās, joprojām par katru lietu notiek cīņa, jo pretspēki ir tik spēcīgi, ka citādi nevar, – ar secinājumiem dalījās literāte. – Otrs – pagāja vairāki gadi, līdz sapratu, kā mūsu valstī lietas tiek grozītas, kruķītas, kā cilvēkiem tiek melots, kādas savtīgas intereses te gūst virsroku. Tikai ar laiku pieņēmu, ka par visu, kas Latvijā notiek, man nav jārunā tikai pozitīvā toņkārtā. Somijā vienmēr par Latviju stāstīju labo. Nemeloju, stāstīju arī to, ka pastāv nebūšanas, bet nebiju sapratusi, cik tās ir dziļas. Kad no Somijas atkal uz pastāvīgu dzīvi atgriezos Latvijā, sapratu, ka Latvija nav „gatava" valsts, Latvija nav nobriedusi valsts, un visu laiku klusībā prātoju, kad tas īsti notiks. Tagad ir skaidrs, ka manas dzīves laikā tas nebūs nekad. Process ir daudz lēnāks: pārmaiņas cilvēka apziņā notiek neizmērojami lēnāk, nekā politiskās pārmaiņas valstī.
Tomēr, lai arī atsevišķos cilvēkos, īpaši politiķos, Anna Žīgure ir vīlusies, viņa nav vīlusies mūsu tautā un valstī. – Tas tāpēc, ka mūsu valsts ir liela Dieva dāvana, turklāt pašu izcīnīta, – pamatoja viešņa.
29.11.2016.