25. jūlijs. Mūsu, 1954. gada absolventu, ceļš atkal ved uz Lubānu, uz mūsu bijušo gaismas pili, tagadējo mākslas skolu, kur Rita noorganizējusi tikšanos.
Acis tver pārmaiņas ap Lubānu un Lubānā. Patīkami pārsteidz asfalta segums ceļam uz kapsētu, kur atdusas mūsu vecāki, skolotāji un arī daži bijušie klasesbiedri, draugi. Kapsēta kā vienmēr svinīga, krāšņa, netrūkst arī cilvēku – kapusvētku laiks. Visiem ir iespēja savlaicīgi nokļūt no dievkalpojuma vecajos kapos uz jauno kapsētu, jo par transportu organizatori ir padomājuši, un tas rada prieku.
Tālāk ceļš ved pāri Aiviekstei, kas, šķiet, kļuvusi šaurāka un seklāka.
Skumdina bijusī slimnīcas ēka ar tumšajām logu vietām. Bet nekas jau nav mūžīgs! Varbūt top plāns, kā to atjaunot. Iepriecina, ka it kā jaunākas kļuvušas pārējās dzīvojamās mājas un celtnes, kas pamanāmas pa ceļam.
Tuvojamies bijušajai vidusskolai un redzam, ka pazudušas vecās liepas, kam mūsu skolas laikā "frizūras" grieza zēni, izpildot skolotājas Teteres instrukcijas. Bet prieks ņem virsroku, jo to vietā glītās rindās aug jaunie kociņi.
Arī telpas un audzēkņu darbiņi liecina, ka nekas te nestāv uz vietas, viss mainās un top. Mums atvēlētajās telpās varam skatīt un priecāties par darbiņiem no vietējā materiāla – māla.
Un atkal tiekamies. No iespējamiem divdesmit esam trīspadsmit. Ielūkojoties viens otrā un parunājot, secinām, ka tie paši vien esam, kas pirms 53 gadiem, lai arī cik sīkiem vai trekniem triepieniem dzīves ota mūs apgleznojusi. Pirmos ievadvārdus saka bijusī klases vecākā. Tad seko dziesma "Silti vēji", jo skolas laikā dziesmai mūsu klasē bija īpaša vieta. Tā skanēja ne tikai dziedāšanas stundās, korī, bet vienmēr klases vakaros, braucot ekskursijās un piedaloties kolhozu talkās.
Sekoja pasēdēšana pie klāta galda, ko gaumīgi bija noformējušas lubānietes – Rita un abas Intas. Bet svarīgākās bija sarunas par to, kas un kā mūsu dzīvēs noticis.
Daila atsauca atmiņā tos, kas bija starp mums iepriekšējā reizē pirms 5 gadiem, bet ir aizgājuši aizsaulē, un pastāstīja, ko uzzinājusi, pētot savas pirmās skolas – Rupsalas – vēsturi. Izrādās, ka daudzi ievērojami, gudri cilvēki nākuši tieši no lauku mazajām skoliņām. Rupsalas skolu beidzis Latvijas laikā atzītais populārais pedagogs – psihologs Jūlijs Aleksandrs Students, kā darbi vēl ne visi ir publicēti.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 04.08.2009.
Autors: GUNA OSTROVA