Latvijā valda pieņēmums, ka Veselības ministrija pienākas partijai, kurai ir gan premjerministra, gan finanšu ministra portfelis. Pēdējie trīs gadi pierādījuši pretējo – šāda kombinācija ir bezjēdzīga, ja ne noziedzīga.
Ingrīda Circene rāvās melnās miesās, lai palīdzētu Finanšu ministrijai iekasēt nodokļus, bet Finanšu ministrija ar lielajām šķērēm apgraizīja veselības budžetu. Rezultātus vieglāk parādīt krītošā grafikā, bet nolasāma ir arī skaitļu līkne: 2010. gadā veselības joma saņēma budžetu, kas bija 3,8 % no IKP; 2011. gadā – 3,4 %; 2012. gadā –
3,2 %: pērn – 3 %. Šī gada plāns nosaka, ka veselība saņems 2,9 % no IKP;
2015. gada plāns – 2,7 %, bet 2016. gadā – 2,5 %. Šos skaitļus katrs var itin viegli aprēķināt, lasot likumu „Par vidēja termiņa budžeta ietvaru 2014., 2015. un 2016. gadam".
Šobrīd Latvijas veselības aprūpes sistēmas lielākā problēma ir nesamērīgi lielie līdzmaksājumi, pacientu iemaksas, maksas pakalpojumi un nauda, kas jātērē zāļu iegādei. Realitātē medicīna un veselības aprūpe patērē tikpat, cik Igaunijā un Lietuvā, t.i., 6- 7%, bet puse no šīs summas nav solidārs maksājums, bet gan maksājums no pacienta kabatas. Lielo līdzmaksājumu un pacientu iemaksu dēļ mūsu valstī pacientu aprūpe tiek diferencēta pēc klasiskajām nevienlīdzības pazīmēm: veselais saņem labāku palīdzību nekā slimais, jaunais – labāku nekā cilvēks cienījamā vecumā, bagātais – labāku nekā nabagais un rīdzinieks – labāku nekā laucinieks. Jo demokrātiskāka valsts, jo atšķirības mazākas. Jo nevienlīdzīgākā valstī dzīvojam, jo šīs atšķirības lielākas. Vismaz 14% Latvijas iedzīvotāju nevar saņemt veselības aprūpes pakalpojumu tikai tādēļ, ka par to nevar samaksāt, līdz ar to mums ir ielaistas slimības un novēlota ārstēšana.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 29.07.2014.
Autors: PĒTERIS APINIS,
Latvjas Ārstu biedrības prezidents
P.S. Šī raksta autors nav nevienas politiskas partijas biedrs, nekandidē vēlēšanās un publiski atzīst, ka Eiroparlamenta vēlēšanās ievilka krustiņu Valdim Dombrovskim.