Bērzaunes pagasta lauku mājās „Pelādas" apmēram 20 gadus saimnieko pensionētais atomfiziķis Rolands Ķemers.
Viņa māja ir nepilnu kilometru no Gaiziņa. Savulaik „Pelādās" vasaras pavadīja dzejnieks Aleksandrs Čaks, par to tagad liecina izveidotā Kārļa Alaiņa vaska skulptūra. Rolands Ķemers darbojas kā apkaimes gids, tāpēc vaicāju, kāda ir šīs vasaras sezona.
– Tūristi, protams, brauc, pamazām iegriežas, – vēsta saimnieks. –
Nesen bija cilvēki no Stokholmas (Zviedrija). Viņi sameklē informāciju internetā un labi zina, kur brauc. Zina, piemēram, kas tas tāds -Aleksandrs Čaks. Brauc arī latvieši, nolemj apceļot Vidzemi, izveido maršrutu un nolemj iegriezties arī šeit.
Ir ļaudis, kas grib apskatīt enerģētiskos akmeņus. Tad ejam pārgājienā (2 km) uz Pelādu svētvietu, kur var sajust Gaiziņkalna apkārtnes akmeņu enerģētisko strāvojumu. Akmeņi uzpilda, var pasmelties enerģiju. Man patīk, ja uz šejieni brauc zinātāji. Ar tiem ir vienkāršāk runāt, jo viņi saprot un jūt. Ja atbrauc bērni, kas fiziku nav mācījušies, ko viņi saprot? Nezina ne par informatīvo lauku, ne vērpes lauku, neko. Var jau būt, ka atmiņā pēc tam kaut kas aizķeras, bet labāk runāt ar zinātājiem. Uz šejieni jau vairākus gadus brauc cigun praktizētāji. Viņi nodarbojas ar ķīniešu filozofiju, teorētiski to apgūst semināros Rīgā, bet te brauc pavingrot un sajust dabu. Pēc piecu gadu regulāras ierašanās daudzi atzīst, ka tagad smalkās lietas tver aizvien labāk. Tas, pirmkārt, ir darbs ar sevi.
„Pelādu" saimnieks neslēpj, ka tūristu ir mazāk kopš brīža, kad 2012. gadā uzspridzināja Gaiziņkalna torni. Ir pagājuši vairāk nekā trīs gadi kopš Gaiziņkalna vecā skatu torņa uzspridzināšanas. Padomju gados uzceltais, bet tā arī nepabeigtais tornis bija nedrošs un tūristiem nelietojams. Taču pretēji cerētajam jauna torņa celtniecība nav sākusies.
– Ziemā tas iespaidu neatstāj, slēpotāji kā braukuši, tā brauc, bet vasarā tūristu noteikti ir mazāk, – liecina Rolands Ķemers. – Vides takas nedaudz kāds patīra, 2002. gadā uzrakstījām dabas parka „Gaiziņkalns" dabas aizsardzības plānu, bet tas joprojām ir tikai uz papīra. Tur bija paredzēts visu uzturēt kārtībā – izcirst skatu stigas, kopt taciņas, bet dzīvē ir citādi.
Kad vaicāju, kā paša mājās svinēti Jāņi, Rolands Ķemers atklāj:
– Jāņus svinējām labi, ieradās draugi no Rīgas, radi no Zaubes, atnāca vietējie kaimiņi. Bija gan ugunskurs, gan vainagu pīšana, uzdziedājām līgo dziesmas. Apkārtne ir sakopta, puķu dobes kārtībā uztur kundze, ik pa laikam izveido kādu jaunu akmensdārzu, tā mēs te dzīvojam.