Pārmaiņu vēji gada nogalē plosa valdošo koalīciju, par kuras spēju saskanīgi darboties īsta pārliecība nav radusies jau kopš 12. Saeimas vēlēšanām.
Valsts prezidents Raimonds Vējonis pēc pašreiz vēl strādājošās valdības demisijas partijām ir devis laiku līdz gada beigām izraudzīties no savām rindām piemērotākos amata kandidātus, kas būtu bruņoti ar vairākuma atbalstu Saeimā.
„Vienotība", atrodoties neapskaužamā situācijā, ir gatava uzvarēt vai krist ar savu – acīmredzot vienīgo – trumpi Solvitu Āboltiņu. Precizējums – ir gatavs „Vienotības" spēcīgākais bloks, jo šobrīd partijas nosaukums faktiski kalpo kā pašironisks pretstats tam procesam, kas norisinās partijā. Līdz šim neviena no vadošajām partijām, vai tā būtu pa skuju taku aizgājusī Tautas partija, „Latvijas ceļš" vai kāda cita, savas pastāvēšanas laikā nav radījusi tik pašiznīcinošu iespaidu kā „Vienotība", ja nu vienīgi Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija, taču to par valdošo laika posmā pēc Latvijas valstiskuma atgūšanas būtu grūti nosaukt.
Jau labu laiku pirms iepriekšējām vēlēšanām rakstīju, ka viens no „Vienotības" lielākajiem izaicinājumiem būs sabalansēt atšķirīgu personību atšķirīgās intereses, jo, kā zinām, pati „Vienotība" sākotnēji ir veidojusies kā vairāku politisko spēku sakausējums, un pirms 12. Saeimas vēlēšanām tam tika piemetināts pamatīgs Reformu partijas gabals. Šobrīd ir skaidri redzams, ka metinājuma vietas kopā vairs īsti neturas un partijas gulbis, vēzis un līdaka visai pamatīgi ratus rausta katrs uz savu pusi.
Dumpis uz kuģa
Tikpat iznīcinoša, kā turēšanās pie Solvitas Āboltiņas kandidatūras, „Vienotībai" var izrādīties pašas biedru vēlme mazgāt partijas netīro veļu publiski. Ja decembra sākumā 20 partijas Kandavas nodaļas biedru uzrakstītie iesniegumi par izstāšanos no partijas, šo soli pamatojot ar premjeres demisiju, par ko biedri netika informēti partijas kongresā, un „Vienotības" attieksmi pret reģioniem, vēl palika bez plašākas ievērības, „Vienotības" smagsvaru Ilmas Čepānes un Sandras Kalnietes skarbie izteikumi, pametot partijas valdi (bet ne partiju), nodara pamatīgu kaitējumu. Čepānes šonedēļ paustā informācija par viņai nepieņemamo valdes lēmumu līdz 28. decembrim izveidot sarakstu ar partijas vadībai lojāliem un nelojāliem frakcijas un valdes biedriem vairāk atgādina autoritāru un totalitāru valstu pieredzi.
„Vienotība" ir kļuvusi par upuri pašu sākotnēji pasludinātajai atvērtībai un uzskatu plurālismam, kam it kā vajadzēja zelt un plaukt vienas partijas paspārnē, taču līdzīgi kā Vācijas kancleres Angelas Merkeles proponētā „atvērto durvju" politika bēgļu jautājumā arī „Vienotības" pieeja ir cietusi neveiksmi, un nu nekas cits neatliek, kā, runājot Vladimira Putina vārdiem, „stiprināt varas vertikāli" partijā. Par laimi vai nelaimi „Vienotībai", mugurkauls, kas šobrīd partiju notur, ir Solvita Āboltiņa.
Bet ko tie citi?
Pārējiem koalīcijas partneriem ir izdevīga vāja, taču ne iznīcināta „Vienotība". Vismaz līdz nākamajām vēlēšanām. Zaļo un Zemnieku savienības (kas šobrīd ir otrie rindā uz valdības troni) publiski izskanējušie premjera kandidātu vārdi vairāk liek runāt par to, cik patiesībā īss ir ZZS kandidātu soliņš. No tās pašas kandidātu nabadzības kā „gatavākais" tiek saukts Māris Kučinskis, kas tikai salīdzinoši nesen ir iesēdies ZZS laivā. Acīmredzot, ZZS nebija gatava tam, ka „Vienotībai", pašai gāžot savu valdību, īsti nebūs skaidra plāna par to, ko darīt tālāk. ZZS, gluži tāpat kā Nacionālā apvienība (NA), nevēlas darboties Āboltiņas vadītā valdībā, taču arī pašiem uzņemties varas grožus īsti negribas. Tādēļ arī notiek tāda neveikla mīņāšanās cerībā, ka situācija atrisināsies pati no sevis. Varbūt Valsts prezidents nāks klajā ar kādu interesantu aicinājumu?
NA, kam tas būtu galvu reibinošs kāpiens pa varas kāpnēm, netrūkst ambīciju uzņemties valdības vadīšanu, taču partijas vadība labi apzinās, ka līdz ar to nonāks tajā neapskaužamajā situācijā, kādā šobrīd atrodas „Vienotība". Vēl ļaunāk, „Vienotībai" Saeimā vismaz ir pietiekami daudz balsu, lai ietekmētu viena vai otra likumprojekta virzību. NA savukārt būtu pamesta lielo brāļu žēlastībai. Tieši tādēļ NA „atsilst" pret Latvijas Reģionu apvienību (LRA), neizslēdzot pat kopīga bloka izveidi, kas gan vienu, gan otru partiju padarītu krietni vien ietekmīgāku. NA tuvināšanos LRA vieglāku padara arī LRA redzamākā deputāta, kuram pateicoties LRA var baudīt Saeimas mīkstos krēslus, Artusa Kaimiņa demaršs. Vai bloks izveidosies, un vai pārējie koalīcijas partneri uz koalīcijas paplašināšanu raudzīsies tikpat atbalstoši kā NA, to uzzināsim jau tuvāko nedēļu laikā.
Varbūt Straujumai ir, ko teikt?
19. gadsimtā Lielbritānijā radās teiciens „klibā pīle", ar ko apzīmē ievēlētas amatpersonas, politiķus, kuras ir sava termiņa pēdējā cēlienā vai arī ir jau atkāpušās, bet turpina strādāt līdz nākamās amatpersonas apstiprināšanai. Pašlaik „klibās pīles" statusā atrodas Laimdota Straujuma, kas vienlaikus ir gan viņas vājums, gan priekšrocība. Kabinets ir demisionējis, taču var prognozēt, ka vēl vismaz mēnesi tas turpinās strādāt. Tradicionāli šajā periodā valdības valstiski nozīmīgus lēmumus nepieņem, taču, zinot to, cik „atbalstoša" savai premjerei ir bijusi „Vienotība", es nebūtu pārsteigts, ja Straujuma šajā laikā (ja izrādīsies, ka pēctece nāks no pašas partijas) sarūpētu kādu „atvadu dāvanu". Zūdot nepieciešamībai uztraukties par valdības vadītāja krēsla stabilitāti, Straujuma varētu daudz brīvāk attiekties pret savu amatu un nākt klajā ar kādu nozīmīgu iniciatīvu, kas vismaz liktu uzsākt diskusiju, ja ne nonākt līdz konkrētam lēmumprojektam. Zaudēt Laimdotai Straujumai (atskaitot ierēdnes tēlu) tā īsti vairs nav ko.
Dzīvības cena
Šī nedēļa iesākās arī ar nosacīti pozitīvu vēsti, proti, par labu diviem cietušajiem Zolitūdes civillietā Rīgas apgabaltiesa pirmdien nolēma piedzīt 300 tūkstošus eiro.
Kaut arī pilns spriedums būs pieejams nākamā gada 4. janvārī un to vēl varēs apstrīdēt, kas, visticamāk, tiks darīts (tai skaitā no cietušo puses), ir skaidrs, ka Latvijas tiesu institūcijām pietiks drosmes nostāties pretim daudzmiljonu uzņēmumiem, kas savai aizstāvībai spēj noalgot advokātu armiju. Kopējā prasība pret uzņēmumiem, kas varētu būt līdzvainīgi Zolitūdes traģēdijā, ir par 142 miljoniem eiro. Tiesas process būs ilgs un smags, taču Rīgas apgabaltiesas pirmdienas lēmums ļauj cerēt, ka cilvēka dzīvības cena Latvijā nav nulles vērtībā.