Daudzu tūkstošu gadu seni zīmējumi un arheoloģiskie atradumi liecina par to, ka sniegiem bagātos apvidos cilvēki jau sen zem kājām stiprinājuši apaļus, ovālus vai garenus priekšmetus, ko mēs tagad saucam par slēpēm vai sniega kurpēm.
Slēpošanas pirmsākumos cilvēks piestiprināja pie kājām divus koka gabalus ne tāpēc, lai lieliski pavadītu laiku sniegotā ziemā vai sasniegtu sportiskus rezultātus, bet gan tādēļ, lai izdzīvotu. Medības, malkas sagāde, arī došanās kaujā un aizsardzība – šajās darbībās sniegotas ziemas apstākļos bija nepieciešamas slēpes. Sniega kurpes dažos gadījumos lika zem kājām arī zirgiem. Bija arī slēpes – koka gabali, kam apakšā piesēja dzīvnieka ādu. Tad slēpošana lejup bija pa spalvai, bet augšup – pret spalvu un vieglāk bija tikt kalnā. Viens no variantiem bija slēpes ar augšpusē nostiprinātām saitēm, ar kuru palīdzību tās tika vadītas. Kas saites neturēja rokā, tās piesēja pie jostas vai, nokāpjot no slēpēm, vilka tās kā ragaviņas.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 15.12.2011.
Autore: LAIMDOTA IVANOVA
No BRIGITAS LAVRINOVIČAS arhīva