Augusta beigās Madonas pusē norisinājās „Ārpustelpu sporta un rekreācijas izglītības vasaras skola 2010", kuras dalībnieki nedēļas garumā pētīja tradicionālās spēles Madonas reģionā, intervējot vecāka gadagājuma iedzīvotājus no dažādiem pagastiem. Izdarītie secinājumi un iegūtā informācija ir gana interesanta, lai realizētu nākamo ieceri – grāmatas un DVD diska izdošanu.
Šo projektu organizēja Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija (LSPA), Latvijas Rekreācijas izglītības asociācija sadarbībā ar Jozefa Pilsudski universitāti Varšavā (Jozef Pilsudski University of Physical Education) un Valsts koledžu Lomžā (State College of Computer Science and Business Administration). Skolā strādāja augstskolu mācībspēki gan no Polijas, gan Latvijas (LSPA zinātņu prorektors Juris Grants, asociētais profesors Kristofs Piech un LSPA asociētais profesors Ivars Kravalis) un darbojās abu valstu studenti.
Vasaras skolas noslēgumā dalībnieki prezentēja divu interviju dienu laikā paveikto un uzzināto. Maģistrante Līga Laimiņa dalījās iespaidos un secinājumos: – Pirmajā interviju dienā mana darba grupa (kopumā sadalījāmies trīs grupās) ar mani, Arni Šmugo, Edgaru Bernānu un Moniku no Polijas bijām Cesvainē, kur intervējām Ausmu Lūsi, pabijām Cesvaines pilī pie Intas Stienes, kas pastāstīja daudzas nedzirdētas spēles, piemēram, „Ripas dzīšana" un paslēpes ar neierastākiem noteikumiem.
Runājām arī ar Sanitu Ozolu no „Diviem torņiem" un Cesvaines vidusskolas sporta skolotāju Zigmāru Gulbi. Ar viņu mums bija īsa, bet arī ļoti produktīva saruna – uzzinājām daudzas un nedzirdētas spēles. Otrajā dienā bijām Jaunkalsnavā un Veckalsnavā, tur intervējām septiņas dāmas. Kalsnavas pamatskolas skolotāja Ilze Stikāne bija ļoti atsaucīga un iepazīstināja ar mūsdienīgākām spēlēm, jo arī gados viņa ir jaunāka. Turpat skolā satikām arī Mudīti Zepu, kas atcerējās bērnībā spēlēto spēļu noteikumus un nianses. Apciemojām arī Birutu Joksti, kas bērnībā bija spēlējusi spēles ar dziesmām un dejām tajās. Viņu ģimene bijusi muzikāla, arī mums viņa šīs spēles demonstrēja. Interesantas sarunas izvērtās arī ar Ritu Romuli, Zaigu Ādamu, Veltu Dzintru Līventāli un Ligitu Brutāni. Secinājām, ka visbiežāk Cesvaines un Kalsnavas pusē spēlēta spēle „Klintiņas", kas tiekot spēlēta pat mūsdienās. Iespējams, tāpēc, ka esmu no Kurzemes, par tādu spēli dzirdēju pirmo reizi. Uz diviem uz zemes uzliktiem ķieģelīšiem uzliek kociņu, kas ar lielāku nūju jāsit uz priekšu. Un te sākas variācijas – vai sist no apakšas, vai pametot un neizmantojot ķieģeļus, vai jātrāpa tā, lai tālāk stāvošais to var noķert. Bija arī pilnīgi nedzirdētas, bet interesantas spēles. Man visvairāk patika spēle „Zaķu šaušana" – bērni nostājas divās līnijās, pa vidu nāk „zaķu šāvējs", kas pretinieku komandas dalībniekiem met ar bumbu. Tie, savukārt, var izvairīties, bet ne mukt prom. Kam trāpa, tas izstājas; ja bumba netrāpa nevienam – nāk „šāvējs" no otras komandas. Mudīte Zepa, kas izstāstīja šo spēli, atcerējās arī, ka mājas pagalmā pat esot bijušas nomīdītas takas, kur stāvējušas komandu līnijas. Man patika, ka kopā ar spēļu stāstiem daudzi atcerējās vienkārši savu bērnību, dzīves gājumu – klausījāmies atmiņas gan par priecīgiem, gan ne tik priecīgiem momentiem. Vēsturisko liecību šajās dažās dienās patiešām bija daudz. Cilvēki bija atsaucīgi, ieinteresēti tajā, ko darām.
Vasaras skolas dalībniekiem neesot bijis nedrošības, intervējot iedzīvotājus, jo pirmajā dienā (kad dalībnieki ieradās Madonā un noturēja sanāksmi) sastādīt anketas un jautājumus dalībniekiem palīdzēja pasniedzēji. Savukārt vakarā pie viņiem ciemojās bijusī sporta skolotāja Ruta Ziņģīte, un jaunieši varēja izmēģināt savas intervēšanas spējas.
– Tad uzreiz bija skaidrs, ko nedrīkst palaist garām jautājot. Tā bija laba pieredze. Protams, sākumā bija mazliet dīvaini, ka bez pieteikšanās ejam svešās mājās, bet otrajā interviju dienā ar to vairs nebija problēmu. Cilvēki tiešām bija atsaucīgi un laipni, – atzina Līga Laimiņa.
Līdzīgās domās bija arī maģistrante Dagnija Brence, kas kopā ar vēl diviem vasaras skolas dalībniekiem intervēja Kusas pagasta iedzīvotājus.
– Kopumā intervējām aptuveni 20 vietējo iedzīvotāju un savācām vairāk nekā 60 spēļu. Bija gan atšķirīgas, gan līdzīgas vai vienādas spēles. Kusas pagasta iedzīvotāji bērnībā visbiežāk bija spēlējuši spēles „Gorodki", „Lapta" un „Kazaki razboiņiki". Spēle „Gorodki" man šķita visinteresantākā, jo to iepriekš nebiju zinājusi, – kociņu sišana ar nūju. Izstāstīja spēles, ko atceros arī no savas bērnības – „Četrstūris", „Pēdējais pāris šķiras" un citas. Intervējām iedzīvotājus pārsvarā 60-70 gadu vecuma grupā. 89 gadus vecā Marija Ruņģe pārsteidza ar spēju atcerēties daudzas un dažādas savas bērnības spēles. Atstāstot bērnības spēles, ļoti daudzi iedzīvotāji pakavējās arī atmiņās par dzīves gājumu, grūtumiem kara un pēckara gados. Tas aizkustināja, reizēm pat līdz asarām. Cilvēki bija ļoti atsaucīgi, katrā mājā mūs sagaidīja ar smaidu, Emīlijas tante no Kusas pat pacienāja ar pusdienām. Nedēļu, ko pavadījām Madonas pusē, atceros ar prieku. Uzskatu, ka iesāktais darbs ir nozīmīgs un arī laikietilpīgs, bet galvenais ir to turpināt. Nenoliedzami, tas savā ziņā ir arī tautas mantojums, ko savācām šajās dienās. Izskanēja doma, ka varētu vākt spēles un rotaļas, ko spēlē bērni mūsdienās – arī tas varētu būt interesanti, jo tās noteikti atšķiras no tradicionālajām spēlēm, – secināja Dagnija Brence. Viņa atklāja, ka vasaras skolas pēdējā dienā tika apkopota uzzinātā informācija un bijis manāms, ka Madonas reģionā līdzīga gadagājuma cilvēki spēlējuši līdzīgas spēles, pat ja dzīvojuši dažādos pagastos. Tā kā daudziem bērnība iekritusi krievu laikos, likumsakarīgi, ka daudz bijis spēļu ar nosaukumiem krievu valodā.
Autore: LAURA VOITIŅA