Ceturtdien, 20. janvārī – 1991. gada barikāžu aizstāvju atceres dienā -, Latvijā atkal dega ugunskuri, tikai šoreiz vairs ne lai sargātu Latvijas parlamentu un valdību, valstiski stratēģiski nozīmīgus objektus, bet lai atcerētos tālaika notikumus, pārdzīvojumus un noskaņas.
Šajā dienā, kaut gan likums to neprasa, pie daudzām privātmājām, tai skaitā Madonā, plīvoja sarkanbaltsarkanie karogi. Barikāžu laiks daudziem joprojām ir kas īpašs, ko nevar aizmirst un kas lielai daļai joprojām raisa pozitīvas emocijas. Viedokļi gan tiek izteikti dažādi, arī par to, ka tālaika notikumi ir „Maskavas rokas" režisēti, taču, pat ja ir tā, Padomju Savienības sabrukšana, Baltijas valstu neatkarības atgūšana noteikti Maskavas plānos neietilpa. Katrā ziņā barikāžu laiks nav tas, par ko latviešiem būtu jākaunas. Gluži pretēji – visi, kas tur bija, var ar to lepoties, jo, kā svinīgajā Saeimas sēdē aizvakar atzina arī parlamenta spīkere Solvita Āboltiņa, katrs darīja savu darbu – kailām rokām stāvēja uz barikādēm, vārīja tēju, filmēja notikumus, organizēja aizstāvju pulkus no reģioniem.
Barikāžu atceres ugunskurs 20. janvāra vēlā pēcpusdienā kvēloja arī pie Ļaudonas vidusskolas. Ļaužu gan nebija sanācis daudz, bet viņu vidū bija vairāki to dienu aculiecinieki – barikāžu aizstāvji, kas dalījās atmiņās par tolaik piedzīvoto un pārdzīvoto, – Jānis Dimbelis, kas stāvēja uz barikādēm pie Ministru kabineta ēkas, sargāja valdību un organizēja barikāžu aizstāvju grupas no Madonas; Valdis Beļaunieks, kas stāvēja sardzē pie „Lattelecom"; Anna Iesalniece, kas kopā ar kolēģēm – Ļaudonas vidusskolas skolotājām Emeritu Beļaunieci (Ruskuli), Ēriku Pomeri un Daci Tindovsku (Āzenu) – un citiem ļaudoniešiem un sāvēniešiem (grupu vadīja Vilis Beļaunieks) atradās vienā no karstākajiem punktiem – pie Vecmīlgrāvja tilta, netālu no OMON bāzes, kur 16. janvārī tika nošauts barikāžu pirmais upuris – šoferis Roberts Mūrnieks.
Atceres pasākumu atklāja Ļaudonas kultūras nama vadītāja Aija Kreile, hronoloģiskā secībā atsaucot atmiņā 1991. gada janvāra notikumus Latvijā un militārās akcijas pret neapbruņotiem civiliedzīvotājiem Lietuvā, to, kā nākamajās dienās pēc plašās manifestācijas Daugavmalā Rīga kļuva par barikāžu pilsētu.
Klātesošos uzrunāja arī Madonas novada pašvaldības domes deputāte Ruta Vizāne. Viņa aicināja ar klusuma brīdi godināt tos ļaudoniešus un sāvēniešus, barikāžu aizstāvjus, kuru vairs nav mūsu vidū.
– Es barikādēs nepiedalījos, bet to laiku manā atmiņā ir iedzīvinājuši ļaudoniešu un sāvēniešu – barikāžu aizstāvju – stāstījumi. Vecākā paaudze joprojām labi atceras ugunskurus Vecrīgā, ap nozīmīgākajām valsts un sabiedriskajām ēkām izveidotās barikādes, smago tehniku Rīgas ielās, Iekšlietu ministrijas apšaudi un citus tā laika satraucošus notikumus. Mēs varam būt lepni, ka starp daudzajiem barikāžu dalībniekiem Rīgā daudz bija arī mūsējo. Turklāt liela daļa ļaudoniešu un sāvēniešu, kas stāvēja sardzē pie Vecmīlgrāvja tilta, izjuta, ko nozīmē omoniešu uzbrukums, kad pāri galvām spindz lodes. 16. janvārī mūsu cilvēki bija jau saposušies doties mājup, kad viņus palūdza palikt vēl kādu brīdi, jo nebija, kas viņus nomaina. Viņi palika, un tad sākās apšaude. Drosmīgākajiem izdevās no melnajām beretēm aizbēgt, taču šāda iespēja bija ne visiem dalībniekiem. Tiem, kam neizdevās aizbēgt, omonieši pavēlēja gulties uz zemes. Barikāžu aizstāvju atmiņas ir skaudras, tās ir apkopotas, un, cerams, tās izlasīs katrs Ļaudonas vidusskolas skolēns, kā arī daudzi citi, jo barikāžu laiks ir mūsu vēsture, un tā ir jāzina ikvienam no mums, – sacīja Ruta Vizāne, aicinot Ļaudonas pagasta pārvaldi parūpēties, lai visi pagasta iedzīvotāji – barikāžu aizstāvji – tomēr saņemtu barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi, jo to viņi, riskējot ar savu dzīvību, patiešām ir pelnījuši.
Ļaudonietim Jānim Dimbelim ceļš uz barikādēm sākās pēc 13. janvāra tautas manifestācijas Daugavmalā, kurā piedalījās ap 500 000 cilvēku.
– Sākumā Rīgā gribēju palikt jau pēc manifestācijas, bet tad nospriedu, ko es viens tur darīšu. Atgriezos mājās, taču jau 14. janvāra vakarā kopā ar vēl 20 cilvēkiem atgriezāmies Rīgā, devāmies uz Latvijas Tautas frontes štābu, kur saņēmām uzdevumu doties uz Ministru kabineta ēku un sargāt galvenās ieejas durvis. Grupas ik pa laikam mainījās, jo bija arī jāstrādā. Grupās, ko uz barikādēm organizēju es, daudz bija cilvēku gan no saimniecības „Saikava", gan no brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības, gan no slimnīcas, gan no Madonas putnu fabrikas, gan no komunālo uzņēmumu kombināta, gan no citiem kolektīviem. Ļoti plaši bija pārstāvēta ceļu pārvalde. Barikādēs biju līdz 26. janvārim, kad tika pieņemts lēmums par to izbeigšanu. Atceros, kā mēs no Rīgas ar dažādu noskaņojumu tikām pavadīti mājup. Vieni mūs pavadīja ar cerību, ka, ja radīsies nepieciešamība, mēs atkal atgriezīsimies, turpretī citi – kā aizgājējus bērēs, vēl citi smīkņāja piedurknē: sak, armija panāks un jums vēl parādīs, – atcerējās Jānis Dimbelis.
Starp barikāžu aizstāvjiem Rīgā bija arī vairākas Ļaudonas vidusskolas skolotājas, tai skaitā arī pārdzīvojumiem bagātajā 16. janvāra dienā.
– Toreiz mēs visas bijām vēl jaunas, braukt uz barikādēm mūs rosināja Ērika Pomere. Uz Rīgu devāmies 14. janvārī ar kolhoza „Sāviena" autobusu. Sākumā domājām, ka sargāsim Latvijas Televīziju Zaķusalā, bet, kā noskaidroja mūsu grupas vadītājs Vilis Beļaunieks, izrādījās, ka mums jādodas uz Vecmīlgrāvja tiltu, ko arī darījām.
Iekurinājām ugunskuru, sarunājāmies, dziedājām dziesmas un, lai nebūtu garlaicīgi, stāstījām anekdotes. Mums atveda arī siltas pusdienas, uzstājās koris, kam arī mēs līdzi dziedājām. 16. janvārī, pirms došanās mājās, nolēmām apciemot skolotājas Ērikas radus. Brīdī, kad gaidījām autobusu, sākās apšaude. Mēs, kā tagad sakām, esam tomēr dzimušas „laimes krekliņā", jo mums atšķirībā no vīriem nebija jāpārdzīvo tās nejaukās izjūtas, kas viņiem, kad pēc omoniešu pavēles bija jāgulstas zemē un pāri viņu galvām lidoja lodes. Aizbraukuši pie Ērikas radiem, tūlīt zvanījām un ziņojām Latvijas Televīzijai, ka pie Vecmīlgrāvja tilta notiek apšaude. Pēc kādas stundas vai divām, kad atgriezāmies notikuma vietā, redzējām postažu, kas tur pavērās, –
izsistos autobusu logus – gan Sāvienas, gan Ļaudonas autobusam, izvandītās mantas, šur tur vēl kurējās ugunskuri. Mājās atgriezāmies tikai nākamās dienas rītā, – atmiņās dalījās Anna Iesalniece.
Savukārt ļaudonietis Valdis Beļaunieks stāvēja sardzē uz barikādēm pie „Lattelecom" ēkas.
– Ja parēķinām matemātiski, sanāk, ka kopš 1991. gada janvāra barikādēm ir pagājuši 20 gadi. Tas nozīmē, ka viena trešdaļa Latvijas iedzīvotāju to laiku nav piedzīvojusi. Tad, kad laikraksta „Stars" mājas lapā šonedēļ palasīju komentārus, daža laba viedokli par to laiku, es sapratu, ka tā spriest var tikai tie, kas tur nav bijuši un nav piedalījušies. Līdz šim visos šajos 20 gados es ne reizi neesmu piedalījies barikāžu atceres ugunskuros, bet tagad, pēc šiem komentāriem, sapratu, ka tomēr ir jānāk, jāatceras un jāstāsta. 1991. gada 13. janvārī arī es biju starp daudzajiem tūkstošiem, kas piedalījās tautas manifestācijā Daugavmalā. Atgriežoties mājās, es sastapu Teiču rezervāta darbiniekus un citus aktīvus LTF dalībniekus – Uģi Bergmani, Juri Jātnieku, Gunti Akmentiņu, Jāni Rozīti, Valdi Aivaru, un mēs visi kopā devāmies uz Rīgu. Pie Vecmīlgrāvja tilta pabūt kopā ar sāvēniešiem un ļaudoniešiem, kur atradās arī mans tētis – Vilis Beļaunieks, man gan nesanāca pabūt, jo biju citur, bet sekoju līdzi arī notikumiem pie Vecmīlgrāvja tilta. Šajās dienās man bija arī jāmierina māte, kas ļoti satraucās par tēva likteni, vai nav noticis kas ļauns, bet tad LTV parādīja sižetu, dziedāja koris, un es teicu mātei: neuztraucies, skaties, tēvs taču ir dzīvs, – uzsvēra Valdis Beļaunieks.
Barikāžu aizstāvju atceres diena Ļaudonā noslēdzās ar atmiņu ugunskuru, karstu tēju un pīrādziņiem, bet, tāpat kā visā valstī, iesākās ar barikāžu atceres divdesmitgadei veltītu vēstures stundu. No rīta skolēni noskatījās arī LTV demonstrēto dokumentālo filmu „Dūmu deja debesīm".
Kā pastāstīja Ļaudonas vidusskolas skolotāja, muzeja vadītāja Lilija Jakubjaņeca, barikāžu laiks Ļaudonas vidusskolā nav aizmirsts, skolēni raksta projektus, pieraksta barikāžu aizstāvju atmiņas, un tas viss ir pieejams arī skolas muzejā. Pirms 5 gadiem tika aptaujāti vairāk nekā 30 barikāžu dalībnieku, ko viņi domā par barikādēm pēc 15 gadiem. Vairums atzina, ka arī tagad, ja situācija būtu līdzīga, viņi dotos uz barikādēm. Daži uz šo jautājumu atturējās atbildēt, bet bija arī tādi, kas teica, ka tagad barikādēs viņi tomēr nepiedalītos.
Autore: ŽEŅA KOZLOVA
OĻĢERTA SKUJAS foto