Aivars Aivieksts (īstajā vārdā – Aivars Seržāns) nu jau trešo gadu kopš pārcelšanās no Vidzemes dzīvo Kurzemē. Mūspusē viņš iegriežas apciemot radus un kā sendienās – pamakšķerēt.
– Ikdiena rit Kurzemē – lībiešu ciemā Pitragā, Dundagas novadā, kur autobusi bieži nekursē, – „Staram" apstiprina Aivars Aivieksts. – Jau pirmajā dienā, kad vietējā autobusā pirku biļeti, tiku atmaskots: „Tu tak neesi mūsējais, tev citād valod." Sestdienās, svētdienās tur satiksmes vispār nav, ziemā ir kluss un mierīgs. Vasarā katra māja piedāvā naktsmītnes, ir kempingi, ekskursanti lielos autobusos brauc degustēt butes – visapkārt ir kņada un putekļi. Vasarā cilvēku jūrmalā apgrozās vairāk nekā daždien vērojams pilsētā.
– Tomēr tā puse ir pieņemta un patīk.
– Jā, iepatikās, nu būs desmit gadu, kopš braucu uz Kurzemi, pastāvīgi Pitragā dzīvoju pilnus trīs.
– Kas tur tāds acīmredzami savādāks nekā Vidzemē?
– Jūras attiecības ar debesīm un krastu! Jūra nepieņem mazo upīšu ietekas, un virs jūras ir trīs reizes mazāk mākoņu, visi iet garām kā gar lineālu vai, tuvojoties jūras malai, acīmredzami izkūst. Kad virs mežiem ir spoža saule, jūrā kuģi pūš miglas taures. Un lietus, lietus te nelīst mēnešiem ilgi. Smel, cik vari, no akas un glāb savas sakņu dobītes, kurām labākais mēslojums ir rudenī ieraktās kļavu lapas. Maldinošas tās laika ziņas, kas saka, ka Kurzemē līst. Mums vairāk derētu laika ziņas Sāmsalai. Naktī var pat bākas uguni saredzēt.
– Kāds izveidojies dzīves ritms, kādi darbi?
– Man uzticēti zemes darbi: ir dārziņš, siltumnīca, ko šogad kurināju visu aprīli. 4. martā iesēju tomātus, dēstus izaudzēju pats. Audzēju arī avenes, upenes, pārdošanai ne, tikai savas ģimenes vajadzībām.
– Kā veicas ar literāro jaunradi?
– Dzeja manos vaļaspriekos ir trešajā vietā, pirmajā noteikti liekama makšķerēšana. Kad iebraucu Madonā, trīs naktis pavadīju uz Daugavas. Lazdonas ezerā saķēru mailītes, pēc tam ar gruntsmakšķeri Daugavā izdevās noķert pāris zandartu. Galvenais ir pacietība. Makšķerēšanu man savulaik iemācīja tētis, makšķerēt sāku no četru gadu vecuma. Vai novērtēju dabu? Kad makšķerēju, uz dabu pat neskatos. Tad aizmirstu visu, tai brīdī sirds ir uz pludiņa.
– Un kas savulaik ierādīja dzejošanu?
– Tehnikumā mana literatūras skolotāja bija Lūcija Ķuzāne. Kā jau puikam, neko daudz mācībās negāja, līdz vienā stundā skolotāja lika uzrakstīt sacerējumu. Tur dabūju augstāko atzīmi, un sacerējumu lasīja priekšā visam kursam. Tā kā kursā mācījās daudz meiteņu, sliktāk vairs rakstīt nevarēju. Tā nu vēl kādas trīs reizes izdevās uzrakstīt labu sacerējumu, ko par paraugu nolasīja priekšā citiem. Pirmos dzejoļus arī uzrakstīju tehnikumā. Pirmā grāmata – „Klupšanas akmeņi", kurā apkopotas miniatūras un stāsti, – iznāca 1994. gadā. Dzejas krājums „Ar pūpolu airiem" – 1997. gadā, „Aprīļa Atraitne" – 2008. gadā. Neesmu tirgotājs, visas savas grāmatas esmu dāsni uzdāvājis. Beidzamā grāmata – „Dialogi" – izdota 2012. gadā kopā ar jūrmalnieci Maritu Snipki. Marita ir mūzikas skolotāja. Mēs sākām sarakstīties, un tā beigās tapa grāmata. Šobrīd man ir manuskripts vēl piecām grāmatām, bet finansiāli to pacelt nevaru. Ir uzrakstīts viena vakara romāns, miniatūras, haiku, tautogrammas jeb viena burta dzejolīši, trioletas, dzejoļi kopā ar bildēm. Visas jau izdotās grāmatas ir paša apmaksātas. Tirgotājs no manis nesanāktu. Bet cik ilgi tā var? Naudu nekad neesmu aizņēmies, bankām eju garām.
– Kā īsti ierodas mūza?
– Vasarā rakstīšanai negribu pat pieskarties. Jaunradei, pirmkārt, nepieciešams klusums. Ja apkārt notiek rosība – kāds runā, cits skatās televizoru -, nekas nesanāk. Vārdi neveras vaļā. Kādreiz, kad braukāju apkārt ar mocīti, kamēr no Madonas tiku līdz Lubānai, dzejolis bija rokā. Atmiņa man laba, atceros ne tikai savus, arī citu autoru dzejoļus. Mani mīļākie dzejnieki ir Edvīns Raups, Juris Helds, Imants Ziedonis un Eduards Aivars.
– Vai nav domas par savu transporta līdzekli?
– Teikšu, kā ir – nevilina. Tehnika man nepatīk. Paldies liktenim, ka nebija jādien armijā un toreiz neiebāza kādā tankā. Nu pieciešu zāles pļāvējus, malkas zāģi, motociklus. Savā laikā bijuši pieci motocikli, vai sešas reizes apkārt zemeslodei esmu apbraucis, un esmu izticis bez negadījumiem, satiksmes pārkāpumiem un sodiem. Apgūstot ekonomikas kursu Jēkabpilī, savu svētību laikam devuši tādi priekšmeti kā plānošana un analīze – esi atbildīgs par katru savu soli un paredzi, kas var notikt.
– Liekas, ne tik sen Madonas bibliotēkā tika nosvinēti 70…
– Konfūcijs saka, ka pēc 70 vari atļauties pasmieties par dzīves maldiem un ar mēru izdabāt sirds pavēlēm. Dzīvoju ar savu sakrāto dzīves pieredzi un dodu padomus citiem. Ja cilvēka mūža latiņa ir nolikta uz Haleja komētas atgriešanās skaitļa (76 gadi), tad būtu pienākums to sagaidīt – tas ir, piedzīvot stāvokli, kurā tā bija piedzimšanas dienā. Un tad, kā saka Imants Ziedonis: „Es aizeju tai gaismā, kur tālāk nav kur iet."
– Kādi palikuši pieturpunkti Madonas pusei?
– Te dzīvo māsa, meitas un mazmeitas, arī mani draugi – makšķernieki. Kurzemē dažkārt makšķerēju jūrā, bet tikai oktobrī, novembrī. Vasarā jūra ir tukša, no krasta nekā dabūt nevar. Drīzāk tad dodos no Pitraga uz Rīgu, uz Majoriem, Lielupi, bet Daugavā makšķerēt ir pavisam cita lieta. Jūrā zivju kļūst arvien mazāk, tā ir piesārņota, jūrā dabūtās zivis nereti garšo pēc veļas pulvera. Labi, ka nāk rietumu vēji un ūdeni izmaisa. Jūrā zivīm ir īsi uznācieni – vēja zivīm tas ir maijs, asariem – jūlijs, butēm – rudens mēneši. Ziemā jūrā sastopami vien klīstoši ledi.
– Kādi vaļasprieki vēl šovasar plānoti?
– Priekšā ir ogošana, drīz bridīšu purvā pēc lācenēm. Pacietīgi bradājot, labākās ogošanas vietas Pitragā ir atrastas. Dabu es pazīstu, apmaldīties nevaru, vienmēr sekoju līdzi saulei. Lācenes būs ap 10. jūliju, tad nāks mellenes, un septembra otrajā pusē būs dzērvenes. Pasūtījums jau izdarīts, pērn pielasīju 100 litru ogu.
– Savulaik vairāk tika lasītas grāmatas.
– Jāsaka gan – dzejas grāmatas. Dzejā tā doma kā sapals ar asti uzsit daudz spēcīgāku vilni. Romānus lasot, lappuses beigās jau aizmirstas, kas bija sākumā. Kā izņēmums bija Dženetas Vintersones grāmata „Smagums", bet ar kādu vieglumu es to izlasīju! Tas atkarīgs no valodas.
Nu jau piekto gadu biju arī vērtētājs Ilzes Indrānes jaunrades konkursa darbiem. Kāds patiess prieks, kad, lasot skolēnu sacerējumus, satiec valodu – raitu, dzīvu, plūstošu kā strautiņš, kad doma nav jāskrubina nost kā piekaltusi koka miza.