Šai rudenī, kad klajā nācis jauna literatūras žurnāla „Latvju Teksti" pirmais numurs, joprojām atmiņā ir tikšanās ar šī žurnāla galveno redaktoru Guntaru Godiņu, kas Madonā viesojās Dzejas dienu sakarā. Tikšanās ar Madonas Valsts ģimnāzijas audzēkņiem notika vienas mācību stundas garumā, tomēr pateiktais klausītāju atmiņā pārsniedza akadēmiskās stundas ietvarus.
Dzejnieks ar lielo burtu, Atmodas laika cilvēks, žurnāla „Avots" redaktors, tagad – literatūras žurnāla „Latvju Teksti" galvenais redaktors. Guntars Godiņš savulaik Latvijas Universitātē studēja latviešu valodu un literatūru, Helsinku universitātē beidza somu valodas un kultūras kursus. Viņš ir viens no aktīvākajiem latviešu tulkotājiem no igauņu un somu valodas. Pirmais Guntara Godiņa dzejoļu krājums „Tas nepasacītais" izdots 1985. gadā. Gan tas, gan nākamais dzejoļu krājums „Ar atpakaļejošu datumu" (1989) tika padomju varas cenzēts.
Izaicina varu
– Atceros, kad izdošanai biju iesniedzis savu pirmo grāmatu, pēc cenzūras no tās pāri bija palikusi labi ja puse, – iesākot sarunu, aizdomājās Guntars Godiņš. – Mēs, jaunie dzejnieki – Klāvs Elsbergs, Māris Melgalvs, Pēteris Brūvers -, padomju gados, rakstot ironisku pretpadomju dzeju, savā veidā koķetējām ar varu. Bijām jauni, un mums izaicināt bija interesanti. Rakstījām dzejoļus, uzstājāmies Dzejas dienās, pēc tam gan organizatoriem, gan pašiem bija lielas nepatikšanas. Pēc kāda dzejoļa nolasīšanas man neko no uzrakstītā vairs nepublicēja divus gadus. Tagad šis dzejolis kā likteņa ironija ir iekļauts skolas mācību grāmatā…
Dzejo jau skolas gados
– Tāpat kā jūs, arī es kādreiz mācījos skolā, – retrospektīvi uz aizgājušo laiku atskatījās Guntars Godiņš. – Kopā ar vienaudžiem nodibinājām rokgrupu, kopējām dažādas tā laika populārās grupas – „Deep Purple", „Uriah Heep", „Slade" – un rakstījām savas dziesmas. Bija nepieciešami dziesmu teksti, tā sāku tos rakstīt. Dzejot uzsāku skolas gados, un gan jau jūs arī ko tādu darāt… Varbūt zināt grupas „Līvi" dziesmu „Daudz zābaku pa manu zemi staigā", ko rakstīju kopā ar mūziķi Ainaru Virgu. Bija iecere ar Ainaru sadarboties arī uz priekšu, bet viņš aizbrauca uz Ameriku, un viss mainījās. Tagad ir citi laiki un citas prioritātes.
Svešvalodas pašmācībā
Runājot par valodu prasmi, Guntars Godiņš atklāja, ka sākotnēji vēlējies iemācīties indonēziešu un malajiešu valodu, bet šajās valodās nebijis neviena, ar ko padomju Latvijā sarunāties. „Tad nolēmu apgūt tuvāku valodu, mācījos kaimiņu – igauņu – mēli. Tā ir ļoti muzikāla, jo ir patskaņu valoda. Svešvalodu iemācījos savā ceļā, jo tolaik netiku pie mācību grāmatām. Patstāvīgi analizēju valodu, pats veidoju savu sistēmu, kā to iemācīties. Sāku arī atdzejot, tagad atdzejas un prozas grāmatu, ko esmu tulkojis no igauņu valodas, ir ļoti daudz. Šajā valodā mani izaicina iespēja teikumus veidot bez līdzskaņu palīdzības, līdz ar to pati valoda darbus padara oriģinālus. Igauņiem ir daudz labu dzejnieku un skaistas tautasdziesmas. Tās esmu pārcēlis latviešu valodā, tulkojis Jānu Kaplinski, Ilmaru Lābanu, fs, Contru un vēl daudzus citus."
Guntars Godiņš atgādināja leģendu, ka reiz valodas sacentušās, kura ir visskaistākā. Pirmo vietu ieguvusi itāliešu valoda, bet otrā tikusi igauņu valodai par vienu vienīgu izteicienu – Sõida tasa silla üle, kas nozīmē – Brauc lēnāk pār tiltu.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 02.10.2010.
Autore: INESE ELSIŅA
OĻĢERTA SKUJAS foto