8. aprīlī Madonas novada bibliotēkā uz semināru pulcējās Madonas, Cesvaines, Ērgļu, Lubānas, Varakļānu novada pašvaldību bibliotēku darbinieki.
Semināra ietvaros Europe Direct informācijas centra Gulbenē Madonas filiāles darbinieki bija noorganizējuši lekciju, aptverot divu pētījumu prezentācijas – „Kultūras patēriņš Vidzemē: kultūras pieejamība un iedzīvotāju līdzdalība kultūras norisēs" un NVO un pašvaldību kultūras institūciju sadarbība un finanšu piesaistes iespējas projektiem un aktivitātēm. Kā lektores seminārā uzstājās Vidzemes kultūras un mākslas biedrības „Haritas" projektu vadītāja Madara Aldiņa, biedrības projektu koordinatore Agnese Grunte un valdes priekšsēdētāja Solveiga Boicova.
Turpinājumā jau cita projekta – „Es turu roku uz pulsa!" – ietvaros Madonas reģiona bibliotekāri iepazinās ar žurnālistu un grāmatu autoru Ati Klimoviču. Sarunu vadīja Sarmīte Radiņa, uzsverot, ka rīta pusē Atis Klimovičs jau paguva tikties ar Madonas Valsts ģimnāzijas audzēkņiem.
Laikraksta „Diena" speciālkorespondents, publikāciju autors daudzos citos nacionālajos plašsaziņas līdzekļos, grāmatas „Personiskā Latvija. Divdesmitā gadsimta stāsti" autors, komentētājs vairākos portālos, dokumentālo filmu scenārija autors un producents – tik plaša ir Ata Klimoviča darbu joma.
– Gribu gan precizēt, ka nosaukums „karsto punktu žurnālists" Latvijā nav piemērojams nevienam žurnālistam, – sarunu iesāka Atis Klimovičs. – Latvija, no vienas puses, ir liela, bet, ja salīdzina ar citām valstīm, – ļoti neliela. Līdz ar to mūsu televīzija un laikraksti nemaz nevar atļauties algot karsto punktu žurnālistu, tiem nav tādas intereses un spējas, lai šī nozare Latvijā būtu attīstīta. Laiku pa laikam kāds aizbrauc, nokļūst vietās, kur nav pārāk komfortabli un ir nedaudz bīstami, bet tā nav sistēma.
Vaicāts par pirmsākumiem, Atis Klimovičs atklāja, ka sevi atceras no divu gadu vecuma, kad viesojās Latgales laukos Viļakas pusē. „Visnopietnākās atmiņas man ir no brīža, kad trīs gadu vecumā sēdēju uz sētas un skaitīju garāmbraucošās kravas mašīnas. Tolaik tur taisīja ceļu, veda granti, un es skaitīju mašīnas, uz sētas uzvelkot strīpiņas. Iespējams, jau toreiz sapratu, ka nākotnē būs daudz jāraksta."
Tā kā Ata Klimoviča dzīvesbiedre ir dzejniece, grāmatu redaktore, bērnu literatūras autore un izdevēja Inese Zandere, viņš pakavējās pie radošā tandēma nozīmes paveikto darbu sakarā. „Grāmata „Personiskā Latvija. Divdesmitā gadsimta stāsti" ir mūsu abu kopdarbs. Viena lieta ir iegūt tekstus, fiksēt sarunas, bet Ineses nopelns ir, nenodarot pāri runātājam un teiktajam vārdam, to visu novest līdz galam."
Būtiski, ka grāmatā „Personiskā Latvija. Divdesmitā gadsimta stāsti" vairākas epizodes veltītas Madonas reģionam – Bērzaunei, Aiviekstei, Cesvainei, Lubānai. Tikšanās laikā tika nolasīts fragments, kāds cilvēku atmiņās palicis kādreizējais Madonas rajona saimnieks Leo Bērziņš.
– Grāmata acīmredzot ir tik lasīta tāpēc (tai ir divas papildu tirāžas), ka darbs pie tās man likās ļoti interesants, – aizdomājās Atis Klimovičs. – Es iemācījos klausīties, jo, vairāk nekā desmit gadu strādājot dienas avīzēs un veidojot ziņas, šīs bija gluži cita veida intervijas. Ar šiem stāstiem jūtos bagātināts pats, sastaptie cilvēki ar viņu dažādo dzīvi iedevuši pamatīgumu arī man. Atliek censties šo personību lielumu noturēt par mērauklu.
Jautāts par braucieniem, par došanos ārpus Latvijas, Atis Klimovičs uzsvēra, ka vislabāk ir atkal būt mājās, Latvijā. „Divdesmit gadu laikā braucienu bijis ļoti daudz. Ceļošana kļuvusi par ikdienu. Katrā braucienā ir konkrēts mērķis, bet lielākais valdzinājums ir tas, ka zini, ka atgriezīsies Latvijā un tev ir kur atgriezties – savās mājās."
Prasīts par vaļaspriekiem, runātājs minēja, ka viņam patīk makšķerēt. „Šobrīd gan tam nav laika un pie ūdeņiem neesmu bijis. Jau tikšanās laikā ar skolēniem uzsvēru, ka žurnālists savā profesijā šajos laikos var darīt ļoti daudz. Viņš nav piesiets tikai pie konkrētas avīzes vai televīzijas – tehnoloģijas attīstās, un var strādāt ļoti dažādi. Manā gadījumā jaunie apstākļi deva iespēju strādāt ne tikai pie tekstiem, bet arī pie žurnālistiski dokumentālām filmām. Vaļasprieki no tā gan cieta, bet viens hobijs joprojām tomēr turas, un tas saistīts ar kustēšanos – es spēlēju basketbolu. No šī vaļasprieka, ar ko aizraujos kopš 4. klases, iespējams, nākotnē izveidošu vēl kādu dokumentālo filmu, vismaz šādu ideju klusībā nēsāju."
Atceroties laiku, kā sākās braucieni uz karstajiem punktiem, Atis Klimovičs pastāstīja: – 1991. gadā nokļuvu laikraksta „Diena" komandā, sāku strādāt ārzemju ziņu nodaļā, un man bija jāveido tā saucamās austrumu ziņas par PSRS. Deviņdesmito gadu sākumā sākās dažādi konflikti: Gruzija konfliktēja ar Dienvidosetiju, astoņdesmito gadu beigās nobrieda Karabahas konflikts, un zināmā mērā pat nejauši nokļuvu Gruzijā. Tas deva pirmo ierosmi nerakstīt par savu izvēlēto tēmu tikai no rakstāmgalda, bet aizbraukt un pataustīt valsti, par kuru rakstu, uz vietas. Notikumu vietā iegūtā informācija bija vērtīgāka un objektīvāka. Vienam braucienam sekoja otrs, un par mierīgu valsti jau interese ir maza, parasti rakstījām par nemierīgajiem punktiem. Pabiju Karabahā, Dienvidosetijā, laikrakstam līdzekļi bija – 2006. gadā, kad sākās karš Afganistānā, aizbraucu uz Izraēlu un Libānu. Sagaidījām Irākas kara sākumu, braucām uz daudzām vietām, kas bija pasaules uzmanības centrā. Tā strādāja pasaules nopietnākie mediji, un savulaik tā darbojās arī avīze „Diena". Sapratu, ka svarīgi doties uz valstīm, kas nozīmīgas Latvijai, un tās, pirmkārt, ir zemes, kas robežojas ar Krieviju. Redzot, kas notiek tur, kādas ir Krievijas ambīcijas un kā tā risina attiecības, Latvija varēja izdarīt svarīgus secinājumus. Braucu uz Čečeniju, Gruziju, Ukrainu un pārliecinājos, ka tas ir pamatoti.
Sarunas pavedienā par dokumentālo kino Atis Klimovičs atzina, ka šobrīd viņam nozīmīgs ir nevis ideju trūkums, bet nepieķeršanās pārāk daudzu ideju īstenošanai.
Ata Klimoviča un viņa komandas kontā ir dokumentālās filmas: „Četrreiz katrs viens", „Ziedi zaudētājiem: atceroties Varšavas sacelšanos", „Pa Gauju tālāk", pašlaik norisinās darbs pie pilnmetrāžas dokumentālās filmas par notikumiem Ukrainā. Pasaules karstais punkts jau ilgāku laiku ir Ukraina, kur rit īsta karadarbība ar ieročiem, bruņutehniku, cilvēku ciešanām, upuriem, nogalinātajiem, masu bērēm, izjukušām ģimenēm, aiz redzētajām šausmām prātā sajukušiem cilvēkiem, tāpēc Atis Klimovičs ķēries pie jaunas dokumentālās filmas veidošanas. Filma top ciešā sadarbībā ar Latvijas vēstnieci Ukrainā Argitu Daudzi, kas iedziļinājusies Ukrainas problēmās. Filmas centrā būs vēstnieces tikšanās ar dažāda līmeņa cilvēkiem visā Ukrainā, sarunas par vēsturi un šodienu.
Tikšanās noslēgumā klātesošie noskatījās dokumentālo filmu par četriem leģionāriem. Bibliotēkai par piemiņu no pasākuma palika Latvijas vēstures dokumentētāja Ata Klimoviča dāvātais dokumentālās filmas „Četrreiz katrs viens" DVD disks.