To, vai citviet pasaulē talkošana ir tikpat populāra kā pie mums, nemāku pateikt, taču to, ka latvieši daudzos lieldarbos cits citu jau izsenis aicinājuši palīgā, varam uzzināt arī no mūsu tautasdziesmām. Šādai talkošanai agrākos laikos lauku saimniecībās ir bijusi īpaši liela nozīme, jo, kad jāveic smagi un laikietilpīgi darbi, vienas saimes locekļiem to grūti vai pat neiespējami laikus izdarīt. Tāpat ir ar plašu teritoriju sakopšanu pavasarī.
Tā arī Lazdonas pagasta "Klauģuleju" saimniekiem pavasara talku rīkošana jau kļuvusi par tradīciju. Un citādi jau arī gandrīz nevar būt, jo apkopjamā teritorija ir visai plaša. Pie tam lielākā daļa platības ir zem kokiem. Tātad – gan lapas, gan gada garumā vēja notrauktie zari un zariņi jāsavāc, lai "Klauģuleju" viesiem būtu patīkami te iegriezties un atpūsties. Tālab dāmām grābekļu frontē darba netrūka.
Bet vīriem bija arī pavisam smagi darbi veicami. Veidojot ainavu, šur tur pa kokam nācās sazāģēt, bet cirvju vicinātājiem – saskaldīt. It kā jau kas tur liels. Vai nu malka nav skaldīta! Bet te viens otrs bērza māzerrumpis nepadevās vis tik viegli, kā varbūt cerēts, un darbs prasīja gan spēku, gan izdomu ar vairākiem ķīļiem nepakļāvīgajā klucī.
Tā kā talkā aicinātie nāk no brīvas gribas, ir skaidrs, ka darbi (kāds nu kuram bija iedalīts) tika veikti, kā saka, no sirds. I pārpīpējot pauzītēs, kad sviedri jānožāvē, i anekdotēs smieklus patricinot un pat citam citu šad tad ar smaidu paķircinot, jo lielākā daļa talcinieku ir savstarpēji vairāk vai mazāk pazīstami, tālab var arī zobus patrīt…
Un tad nāca saulainās dienas saulainā ziņa – klāt pusdienas laiks. Daži ierādītos darbiņus jau iepriekš paveikuši. Citam apjoma bijis tik, cik bijis, un kas paliek, tas paliek, jo karsti kūpošo katlu sauciens arī ir neatvairāms. Pie pusdienām, un tā jau tomēr bija dienas pēcpusdiena, laikā veroties, saimnieks pasludināja talkas noslēgumu. Varēja pirtēties, makšķerēt vai gluži vienkārši priecāties par vienu no visskaistākajām ainavām Madonas tuvumā un baudīt, par spīti vējainajai dienai, dāsno aprīļa sauli.
Drusku skaldīja, drusku fotografēja un arī aprakstīja OĻĢERTS SKUJA