Pirmdien, 8. augustā, ceļu no Madonas katoļu baznīcas uz Aglonu, kur ik gadu notiek Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētki, uzsāka 55 svētceļojuma dalībnieki kopā ar garīgo tēvu, priesteri Pāvilu Kamolu.
Svētceļojumam šogad izvēlēts šāds maršruts: Madona-Mētriena-Atašiene-Lūzenieki-Vecvārkava-Dubna-Aglona. Pirms došanās ceļā Svētajā Misē Madonas katoļu draudzes prāvests Pāvils Kamola atgādināja, ka Dievs vienmēr sagatavo ļoti skaistas lietas, mums tikai vajag sadzirdēt, uz kurieni ir jāiet, un doties ceļā: – Centīsimies caur Viņu, caur Mariju, pie kuras ejam sirds svētceļojumā, izlūgties žēlastības, uzklausīt Dieva vārdu.
Viņš atzina, ka svētceļojums ir gan izaicinājums, gan piedāvājums: – Svētceļojumā sirdij vajag pielikt klāt nodomu, lai zinātu, kāpēc ejam šajā ceļā, kas saistās arī ar dažādām grūtībām, neērtībām. Ceļā būs arī cīņa ar noberztām kājām, tulznām, taču, ja zinu, kāpēc eju, ka gribu noiet šo ceļu, ir jēga. Ja nav konkrēta nodoma, katram ir svarīga iekšēja dziedināšana, tāpēc svētceļojums var būt kā žēlsirdības svētceļojums, kas pārveido sirdi. Ja nezina, kāpēc iet šajā ceļā, tad labāk sēdēt mājās.
Tēvs Pāvils pirmoreiz devies svētceļojumā 1972. gadā. Viņš atcerējās, ka Polijā maršruti bija daudz garāki – ap 40 km dienā, taču pēc grūta ceļa ik rīts nāca kā brīnums – tev ir jauns spēks. Svētceļojums nekad nav garlaicīgs, jo katru dienu ir ne tikai nogurums, arī daudz prieka, lūgšanu, dziesmu, slavēšanas. Kad iet, katrs ne tikai daudz redz un saskata, arī velta uzmanību daudzām svarīgām lietām. Turklāt visi svētceļnieki turas kopā, daudz lūdzas, un tā ir kopienas pieredze, kā ar līdzcilvēkiem var veidot ļoti skaistu ik dienu. Tas atkarīgs no katra un visiem kopā, kāds būs svētceļojums, bet neviens nevienā ceļa posmā nebūs zaudētājs, ja zinās, kāds ir mērķis – nokļūt Aglonas Dievmātes priekšā. Svarīgi arī ir apdomāt, cik daudz Dievs grib mūs atbrīvot no "nodokļiem". Katrs no mums var atrast savā dzīvē kādu piespiešanu, piekrišanu sabiedriskajiem viedokļiem un maksāt par to no sevis, neesot tas, pēc kā ilgojas sirds.
Madonas grupā jaunākā ir Magdalēna, kam tikai gads un daži mēneši. Līdzi tiek stumti četri rati, kur sēž mazākie. Vecākajai dalībniecei – Venerandai – ir 68 gadi. Madonas svētceļnieku grupā ir ļoti daudz jauniešu. Divi puiši – Elvis un Jēkabs – līdzi paņēmuši ģitāras, arī Tēvs Pāvils spēlē ģitāru. Ir vairākas ģimenes pilnā sastāvā. Kopā ar Madonas katoļu draudzi svētceļojumā izlēma doties arī visa Dzeņu ģimene –
Diāna un Nauris kopā ar trim bērniem – Dāvidu, Norbertu un mazo meitiņu Magdalēnu. – Ejam pilnīgā paļāvībā, ka viss būs labi. Kas vēl var būt labāks kā ar ģimeni kopā pavadīts laiks. Mēs maksimāli esam kopā, bet mājās ir darbs, pienākumi. Te, ceļā, neesam rūpēs. Neizvirzām arī 100 procentu mērķi noiet visu ceļu, varam arī nenoiet, jo mazie bērni līdzi. Magdalēna un Norberts brauc ratos, bet nezinām, kā viņi izturēs. Dāvids pērn svētceļojumā devās ar velosipēdu, pierādīja, ka var izturēt. Mēs paļaujamies un saņemam tik daudz Dieva žēlastību, – sacīja Diāna Dzene.
Vaicāta, kas liek doties tik tālā ceļā kājām, Līga Bērziņa, kas svētceļojumā iet kopā ar vīru Uldi, dalījās pārdomās: – Dzīvojam Rīgā, bet izvēlējāmies iet kopā ar Madonas grupu. Tā ir atgriešanās pie Dieva, savu attiecību stabilizēšana ar Dievu, kā garīgs restarts, jo pilsētas dzīve, aizņemtība, ikdiena ir tik ļoti piesātināta, pats peries pa visām vietām, bet, atrodoties Aglonā, visi kreņķi pazūd, ikdienišķais liekas mazsvarīgs. Kā jau stāstīts, ir jāveido gan horizontālā, gan vertikālā attiecību pieredze, un svētceļojums veicina balansu. Ceļā var tikt vaļā no visiem sadzīves pinekļiem.
Sanita Rudzīte par savu izvēli piedalīties svētceļojumā atklāja:
– Eju svētceļojumā ceturto gadu, man tā jau ir kā tradīcija. Zinu, ka gūšu lielāku garīgu stiprinājumu, lielāku garīgo spēku. Beidzu Madonas pilsētas 1. vidusskolu, uzsākšu studijas Latvijas Lauksaimniecības universitātē, paļāvība uz augstāko, uzsākot studijas, būs ļoti nepieciešama.
Sarmīte Saulīte sacīja: – Svētceļojumā dodos kopā ar dēlu jau piekto gadu. Aicinājums doties šajā ceļā rodas sirdī, un ir jāizbrīvē laiks. Katru gadu svētceļojums izdodas citādāks, neko nevar ieplānot. Paši esam pārsteigti, kas mūs sagaida – labi cilvēki, pa ceļam varam apskatīt mazus ciematiņus, baznīcas. Ejot var tik daudz domu izdomāt.