Vakar visā Latvijā iedzīvotāji vienojās kopīgā komunistiskā genocīda upuru atcerē un piemiņā. Dažs, pie karoga melno lentīti sienot, varbūt aizdomājās, cik daudz izpostītu likteņu tā tomēr simbolizē, kamēr citi kopā ar sirmgalvjiem nolika ziedus piemiņas vietās.
Arī Madonas reģionā notika atceres pasākumi, kuru laikā klātesošie – pārsvarā politiski represētie un viņu tuvinieki, kā arī jaunāka gadagājuma cilvēki – tika aicināti atcerēties to smago 1941. gada 14. jūnija dienu, ne lai lieku reizi sevi sāpinātu, bet gan saprastu un piedotu pāridarītājiem. Ziedus pie Šķeltā akmens Madonā nolika arī Madonas novada domes priekšsēdētājs Andrejs Ceļapīters, savukārt klātesošo sirdis vēsajā un vējainajā laikā sasildīja Artūra Grandāna vadītā Madonas pilsētas kultūras nama vīru vokālā ansambļa dalībnieku izpildītās dziesmas.
– Kad cilvēks nonāk izmisumā vai bezcerīgā situācijā, viņš vēršas pie Dieva. Daudziem zināmo lūgšanu „Mūsu Tēvs debesīs" paaudze, kas tika izsūtīta, ņēma līdzi grūtajā un tālajā ceļā. Ir svarīgi arī smagos brīžos nezaudēt cerību un meklēt palīdzību no augšas, jo Dievs mums palīdzēs. Ko tad īsti nozīmē lūgšanas vārdi? Katram tie izsaka ko citu, taču būtība ir visiem viena.
Vainot To Kungu par pasaulē notiekošajām netaisnībām mēs nevaram, viņš ir augstāks par mums. Laicīgā pasaulē nevar pastāvēt tikai labestīgums un taisnīgums, jo šeit nav paradīzes zemes virsū. Mēģināt to izveidot ar laicīgiem līdzekļiem nevienam nav izdevies, jo dzīve uz zemes nav viss – mums ir jāmeklē kas augstāks, – uzsvēra Madonas evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs Hanss Jensons. Viņš arī atzina, ka Tēvreize uzrunā visus tos, kas kādreiz piedzīvojuši ļaunu, bet svarīgi atcerēties vārdus „Piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem", jo Dievs ir piedevis cilvēkiem par viņu nodarīto ļaunumu, tāpēc ikkatram ir jāpiedod pāridarītājiem un pat jāaizlūdz par viņiem. Mācītājs norādīja: – Visvarens ir tikai Dievs, bet cilvēka vara ir laicīga, tā ilgst tikai tik, cik Dievs ir lēmis. Tiem, kam bija vara, kas valdīja tālajā 1941. gadā un izturējās tik nežēlīgi, varas vairs nav un viņi ir stājušies Dieva priekšā.
Politiski represēto biedrības Madonas nodaļas vadītāja Elza Serdāne uzrunāja klātesošos: – Uz piemiņas pasākumu šodien pulcējas pārsvarā tikai tie, kam jau sirmas galvas.
– Tāpēc ir nedaudz sāpīgi, ka pagātnes smagie notikumi mūsdienās maz kuru vairs interesē. Mēs vēlētos šajās rindās redzēt vairāk skolēnu un jauniešu. Protams, laiks iet uz priekšu un tas, kas bijis, jācer, vairs nekad neatkārtosies. Taču ir svarīgi saprast, izprast tā laika notikumus, izdarīt secinājumus, lai patiešām tik baisas dienas vairs nepienāktu, jo gadi mainās straujāk nekā cilvēku sirdis, – pārliecību pauda Elza Serdāne.
Pēc svinīgā brīža pie Šķeltā akmens klātesošie tika aicināti noskatīties Edvīna Šnores dokumentālo filmu „Padomju stāsts" Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja telpās, kā arī pakavēties atmiņās un pabūt kopā.
Viens no plašākajiem atceres pasākumiem vakar norisinājās pie Brīvības pieminekļa, kur bija pulcējušies vairāki tūkstoši cilvēku. Uzrunu pie pieminekļa sacīja Valsts prezidents Valdis Zatlers, kas pauda, ka pirms gandrīz 70 gadiem 14. jūnijā pie cilvēku durvīm klauvēja sveša vara, liekot ātri savākt mantas un doties līdzi.
– Nebija runas par politisko eliti vai vadoņiem, bet tika klauvēts pie visu cilvēku durvīm, kas veidoja Latvijas mugurkaulu. Režīms bija sevišķi nežēlīgs un netaupīja ne sirmus cilvēkus, ne grūtnieces un bērnus. Netika taupīta neviena tauta, kas šeit dzīvoja, ne latvieši, ne krievi, ne poļi, ne ebreji. To nevar aizmirst, jo tas bija genocīds pret Latvijas tautu, – savā uzrunā teica Valdis Zatlers. Prezidents aicināja pārstāstīt savus dzīvesstāstus saviem bērniem, lai zinātu savu vēsturi.
Savukārt Latvijas Politiski represēto apvienības priekšsēdētājs Gunārs Resnais atgādināja, ka 14. jūnijā masveidīgās deportācijās nežēlīgā veidā tika šķirtas ģimenes un ieviesta sveša ideoloģija.
– Šī nav tā vieta, kur raudāt, bet tagad politiskā elite ir demonstrējusi savu nespēju strādāt valsts un sabiedrības labā. Šobrīd ir apdraudēti Latvijas lauki un lauku vide, kas ir latviešu šūpulis. Mēs esam saimnieki savā zemē, un tas ir jānovērtē. Nav lielākas privilēģijas tautai kā pašai sevi valdīt, – norādīja Gunārs Resnais.
Autore: LAURA VOITIŅA
OĻĢERTA SKUJAS foto