Aprīļa vidū saņēmām vēstuli, kura atceļojusi no Erlangenas Vācijā. Tās autore Edīte (Edith) Lange vēstulē pauda lūgumu atsūtīt viņai dažas avīzes latviešu valodā.
„No 1945. līdz 1959. gadam dzīvoju Sarkaņos un Madonā, un mani interesē viss, kas šobrīd saistās ar to pusi. Līdz pagājušajam gadam avīzes man sūtīja paziņa, kas dzīvoja Madonā. Bet nu viņš ir miris," rakstīja Edītes kundze. Redakcijas arhīvā sameklēju beidzamos „Stara" eksemplārus, tostarp tos, kuros rakstīts par aktivitātēm Sarkaņos, un nosūtīju kundzei.
Tad kādu rītu mani pārsteidza telefona zvans. Tā bija Edītes kundze, kas latviski runāja ar pavisam nelielu akcentu, lai gan pati ļoti atvainojās par savu izrunu, jo latviski viņai iznākot sarunāties ļoti reti. Reizēm piezvanot bijušajai Madonas 1. vidusskolas skolotājai Irmai Saulītei, kas esot diezgan liela kritiķe viņas latviešu valodai. Kopīgi atcerējāmies vēl dažus kopīgus paziņas, kas diemžēl lielākoties visi jau aizsaukti taisaulē. Beidzamajos gados sirmo kundzi (15. maijā viņa nosvinēja 82. dzimšanas dienu) ar šo pusi galvenokārt saistījis „Stars", ko viņai sūtījis Flors Linde, bet kopš viņa aiziešanas arī šī saite zudusi, tāpēc arī kundze nolēmusi griezties ar lūgumu „Stara" redakcijā. Sarunas nobeigumā rosināju Edītes kundzi nedaudz pastāstīt par sevi, un viņa apsolīja uzrakstīt.
Lūk, ko viņa raksta: „Esmu vāciete, dzimusi Rīgā. 1939. gadā ar vecākiem braucām uz Vāciju. 1945. gada janvārī bēgām, bet Sarkanā armija sasniedza mūs un ar lopu vagoniem aizveda uz Sarkaņu pagastu. Bijām vairākas nedēļas ceļā, vairāki nepārdzīvoja un viņus vienkārši izlika no vagona ceļa malā. Mums bija bezpavalstnieka pase, bez atļaujas nedrīkstējām pagastu atstāt. Četras reizes gadā vajadzēja ierasties Madonā milicijā, kur tas tika reģistrēts. Sākumā milicija nāca pārbaudīt, arī naktīs.
Iesākumā bija ļoti grūti, vajadzēja mācīties divas valodas: latviešu un krievu. Rudenī sāku skolas gaitas Sarkaņu skolā. Man ļoti palīdzēja skolotāja Zvaigzne. Padome maksāja, lai varētu paēst pusdienas. Par to es esmu vēl šodien ļoti pateicīga. Laiks bija ļoti sarežģīts un smags. Atceros, 1949. gada martā mēs, meitenes, naktī internātā stāvējām pie loga un skatījāmies, kā pa lielceļu brauca pajūgi un mašīnas, ar kurām cilvēkus veda uz Madonu, lai vēlāk lopu vagonos izsūtītu uz Sibīriju. Starp viņiem bija arī mūsu skolotāja Kaminska un daži skolasbiedri.
Pēc Sarkaņu skolas beigšanas drīkstēju pārcelties uz Madonu, kur apmeklēju Madonas 1. vidusskolu. To absolvēju 1955. gada 22. jūnijā. Kopš tā laika ir pagājuši jau 60 gadu. Pēc vidusskolas beigšanas strādāju Madonas rajona bibliotēkā, kas toreiz atradās Madonas tautas namā.
1958. gada beigās saņēmām atļauju atstāt Latviju un doties ceļā uz Vāciju, kur mūs sagaidīja vairāki radi. 1959. gada 4. janvārī mammu un mani daudzi mīļi, pazīstami cilvēki pavadīja ceļā no Madonas. Atceros, mamma ļoti priecājās, bet man bija smagi ap sirdi, jo es nezināju, kas mūs sagaida. Bet viss beidzās labi. Mana mammīte vēl 2009. gadā nosvinēja savu 100. dzimšanas dienu."
Tā skopos vārdos par savu dzīvi stāsta Edītes kundze, kuras dzīves lielākā daļa pavadīta Vācijā, bet atmiņas par skolas un jaunības gadiem joprojām kavējas Latvijā…