Maz ir to novada iedzīvotāju, kas sagaida ievērojamo 100 gadu jubileju, vēl mazāk to, kas vienu no dzīves nozīmīgākajiem pieturas punktiem sagaida ar negaistošu optimismu un starojošu smaidu. Atminoties Barkavas pagasta iedzīvotājas, simtgadnieces ANTONIJAS ŠĶĒLES garo dzīves gājumu, ikviens klātesošais no kuplā sveicēju pulka kā pirmo minēja – viņa vienmēr un visur gāja ar smaidu.
1913. gada 24. aprīlī Barkavas pagasta Čērziniekos pasaulē nāca Šķēļu ģimenes pirmdzimtā un vienīgā meita Antonija. Viņa jau agri uzsāka darba gaitas, kā jau lauku bērns, i govi mācēja slaukt, i ganīt, i dārzu kopt. Viss mūžs Antonijai nodzīvots tēva mājās, arī pēc vecāku nāves viņa palika tur par vienīgo saimnieci un darbu darītāju. Pati ar zirgu gan arusi, gan ecējusi, turējusi govi, sivēnus.
Radiniece Anna Čivkule atminējās, ka viņu ģimenes dzīvojušas kādus 200 metrus viena no otras, tāpēc abas vienmēr kopā turējušās.
– Smags liktenis Antonijai lēmis, ka viss mūžs vienai bijis jādzīvo, arī vecākiem bija vienīgā meita. Bet viņa nesūdzējās, vienmēr smaidīga, strādīga bija, pati visus saimniecības darbus padarīja. Kad jau kopā fermā strādājām, kopā vairāk turējāmies, gājām abas uz baznīcu. Viņa lielāko mūža daļu fermā nostrādāja – slauca govis, baroja teļus, sivēnus, arī savā saimniecībā lopiņus turēja – kā jau laukos. Kamēr vien bija spēks, Antonija strādāja. Kad apprecējos un aizgāju no vecāku mājām, mana mamma un tēvs palaikam pieskatīja tanti, bet ar laiku arī viņi pārcēlās citur dzīvot. Tad kļuvu par kopēju viņai, divreiz nedēļā braukāju, vedu produktus. Kad autobuss vairs tikai vienreiz nedēļā kursēja, sāku baiļoties, jo vecam cilvēkam viss kas var notikt. Pierunāju nākt uz pansionātu, kur katru nedēļu viņu apciemoju, – pastāstīja Anna Čivkule.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 26.04.2013.
Autore: LAURA VOITIŅA
OĻĢERTA SKUJAS foto