Kad sakām: „Šoferīt, pieturiet, lūdzu!", esam pieraduši, ka tradicionāli ar šiem vārdiem vēršamies pie vīriešu kārtas pārstāvja, kurš sēž pie autobusa stūres. Taču pamazītēm mācāmies pierast arī pie izņēmumiem – izrādās, ka nav nekas neparasts, ja autobusu mūsdienās mēdz vadīt sieviete. Smaidīga, atsaucīga, vienmēr labā garastāvoklī –
tāda allaž ir SIA „Madonas ceļu būves SIA" darbiniece Ineta Šķēle. Viņa dievina darbu, ko dara, un mīl cilvēkus, kuri ir visapkārt. Ineta strādā par autobusa vadītāju un katru dienu uz darbu dodas ar prieku.
Lai gan darbā pavadīts vēl neliels laika posms (Ineta šajā arodā strādā vien piecus mēnešus), profesija ir ļoti iemīļota, tuva sirdij. Kļūt par autobusa vadītāju nebūt nav bijis spontāns lēmums, tas ticis rūpīgi izsvērts un pārdomāts. Taujāta, kāpēc izšķīrusies par labu šādai profesijai, Ineta saka: „Tagad gateri ir pilni ar sievietēm. Es skaidri zināju, ka uz gateri iet negribu, turklāt bija svarīgi atrast tādu darbu, kas ies pie sirds, lai patīkami un prieks strādāt. Tad nu viens variants bija iet uz autobusa. Braukt man patīk, cilvēkus es mīlu. Tā nu esmu šeit."
Autobusa vadītāja apliecība Inetai kabatā ir jau sešus gadus. Lai to iegūtu, Ineta izmantojusi bezdarbnieka pabalstu un strādājusi vecāku laukos. Kursi izmaksājuši ļoti dārgi, tāpēc toreiz katrs lieks santīms bijis no svara. Ineta arī stāsta, ka nemaz tik daudz gados jaunu šoferīšu autoostā nestrādā – daudzi nemaz nevar atļauties iegūt tiesības augsto izmaksu dēļ. Jāpiemin arī tas, ka autobusa vadītāja apliecība nav vienīgā – savulaik nokārtotas arī ekskavatora vadītāja tiesības, jo bijusi doma, ka varēs dabūt darbu šajā arodā.
Ineta ar smaidu atceras, kā radi un draugi uztvēruši ziņu, ka viņa būs autobusa šoferīte: „Tagad jau tās emocijas piemirsušās, nevaru tik spilgti atcerēties. Protams, visi bija pārsteigti, brīnījās un teica, ka nekādi nevarot iedomāties mani vadām autobusu." Viņas tagadējie kolēģi gan nemaz neesot bijuši ļoti izbrīnīti, kad viņa pievienojusies kolektīvam – autoostā jau strādā viena šoferīte, tāpēc Inetas parādīšanās nav bijis nekas jauns. Ja gadās kāda ķibele vai padoms nepieciešams, ikviens no darbabiedriem ir ar mieru nākt palīgā.
Kaut arī autobuss pēc izmēriem ir daudz lielāks nekā mašīna, Ineta uzskata, ka ar to ir viegli braukt. Viņa saka, ka, iekāpjot mašīnā, nereti jūtoties kā noslēpusies mazā laiviņā, bet autobuss ir ērts, liels un speciāli veidots tā, lai tajā braukt būtu komfortabli. Tas ir darba transports, kas nav domāts tikai sevis vizināšanai vien. Inetas pārziņā ir dažādi vietējie maršruti – kā pēc grafika iekrīt, tā arī jābrauc. Lielākais izaicinājums ir pārvietošanās pa zemes ceļiem. „Tie ir vienkārši katastrofālā stāvoklī un sagādā pamatīgas raizes. Bieži nākas braukt pa tādām trepēm! Es smejos, lai tikai pasažieri kāpj iekšā, ja grib izkratīt dvēseli. Tas arī ir vienīgais apgrūtinājums, pārējais mani apmierina un problēmas nesagādā," teic Ineta.
Nekādi lieli kuriozi kā sievietei pie autobusa stūres nav bijuši piedzīvoti, tomēr viens atgadījums Inetai mūžam paliks prātā. „Atceros, kā reiz apstājos pieturā, lai ielaistu autobusā pasažierus. Tur stāvēja vīrs ar sievu, un vīrietis, ieraudzījis pie autobusa stūres mani, tūlīt atkāpās un teica sievai, ka jābrauc ar nākamo reisu, kas pienāk pieturā dažas minūtes vēlāk. Un ko izdarīja sieva? Uzšāva vīram ar somiņu pa muguru, nosauca par muļķi un pavēlēja kāpt iekšā," jautri smejas Ineta. „Vēl sieviete teica, ka es neesot sliktāka par vīriešiem un noteikti braukšot tikpat labi. Bet kungs bija dikti pateicīgs, ka sveiks un vesels nogādāts galapunktā – ārā kāpjot, pateica man paldies, ka atvedu līdz Madonai, nevis līdz grāvim."
Darbā pagūts piedzīvot arī jaukus pārsteigumus, kad saņemtas dāvanas no pasažieriem. „Vienreiz kāds kungs pajautāja, cik ilgi pieturā stāvēsim. Pateicu, ka desmit minūtes, un, kamēr pildīju reisa atskaiti, viņš aizskrēja uz veikalu. Nāk atpakaļ, skatos, nes rozi un dod man. Pirmo reizi mūžā viņš braucot autobusā, ko vada sieviete," patīkamo notikumu atminas Ineta. Cits pasažieris saplūcis veselu pušķi vizbulīšu, bet kāda sieviete uzdāvinājusi iztamborētu pūcīti, kas tagad grezno viņas balto IVECO autobusu.
Ineta prot ne tikai strādāt, bet arī atpūsties. Dziedāšana ir viņas hobijs un sirdslieta, kam veltīti vairāk nekā 20 gadu. Dziedot Mētrienas sieviešu korī „Jūsma", kopā ar kora biedrenēm pabūts Horvātijā, Vācijā un Šveicē. Kora diriģente esot bijusi sevišķi aktīva un visiem spēkiem centusies izvest savas koristes pasaulē. Kopā pavadītais laiks bijis neaizmirstams, braucieni – vienreizēji, tos pāris vārdos nemaz neesot iespējams aprakstīt. Tagad darba dēļ dziedāšanai sanāk atlicināt mazāk laika, tomēr Ineta katru gadu cenšas aizbraukt uz koru saietiem un stāsta, ka kopā ar savu kori ļoti gribētu apmeklēt Latvijas simtgades koncertus. Kad autobusā nav cilvēku, Ineta mēdz uzdziedāt līdzi radio, bet, kad jāpārvadā pasažieri, viņa to nedara. „Sak', kāds vēl padomās, ka piedzērusies, un izsauks policiju," smejas Ineta.
Bez dziedāšanas viņa aizraujas arī ar kūku cepšanu. To sākusi darīt pirms 25 gadiem, kad piedzimuši bērni. Mājās nav bijusi tik liela rocība, lai bieži iepriecinātu mazos kārumniekus ar veikalā pirktiem saldumiem, tāpēc sākusi cept kūkas un tortes no pašmāju izejvielām. Iesākumā tās gatavotas ģimenei, vēlāk arī paziņām piedāvāts nogaršot, un tā runas aizgājušas pie draugu draugiem – cilvēki sākuši tortes pasūtīt jubilejām un citiem svētkiem. Tagad visiem produktiem cenas krietni kāpušas, tāpēc Ineta gardās tortes cep reti. „Nākas daudziem atteikt. Produkti kļuvuši dārgi, cik tad man jāprasa klientam par kūku samaksāt, lai man atmaksātos darbs un nauda par produktiem? Kurš gan spēs samaksāt tik daudz?" retoriski vaicā Ineta.
Viņas dzimtā puse ir Mētriena, te aizvadīts viss mūžs, un Ineta nemaz nav jutusi vēlmi šo pusi pamest, jo tā viņai vienmēr bijusi mīļa. Kādu laiciņu esot ieprecējusies līdzenumā, bet tur ļoti nepaticis, tāpēc atgriezusies Mētrienā. Daba viņai ir mīļa kopš bērnības – jau no tiem laikiem, kad dzīvojusies pie vecmammas Kāla ezera krastos. Ineta saka: „Ir labi apzināties, ka visu pazīsti – zini, kur aug mellenes, kur dzērvenes, kur pēc gailenēm un baravikām aiziet, kurā pļavā pelašķus atrast."
04.08.2017.