1956. gada rudenī, kad mācījos 10. klasē, Ļaudonas vidusskolā ieradās fizikas skolotājs – jaunais speciālists zemgalietis Vilnis Holšteins.
Jau no pirmajām stundām sapratām, ka skolotājs lieliski pārzina savu nozari un to, ka fizika īstenībā ir interesants, aizraujošs mācību priekšmets. Un ne tikai fizika! Jaunā skolotāja darbības lauks izrādījās visai plašs.
Mēs visi gandrīz vai kļuvām traktoristi. Skola brīnumainā kārtā bija tikusi pie veca traktora, īsta lūžņa. Skolotājs Holšteins kopā ar zēniem šo dzelžu kaudzi atdzīvināja, un skolā sākās traktormācība. Es vēl šodien atceros šī traktora marku un tā sarežģīto iedarbināšanu.
Skolotāja talantu krātuve likās neizsmeļama. Skolā pašu spēkiem tika rādīts kino. Interesanti, ka pirmā bija pirmskara Latvijā uzņemtā filma „Zvejnieka dēls".
Skolotājam Holšteinam bija arī audzināmā klase. Viņš ar savējiem gan aizrautīgi spēlēja bumbu, gan kopā strādāja rudens talkās kolhoza tīrumos. Šī klase vēl tagad turas kopā, atceras savu audzinātāju, kas viņiem drīzāk bijis kā vecāks biedrs. Taču, neraugoties uz draudzīgajām attiecībām, skolotāja statuss vienmēr ticis respektēts.
Tolaik vēl nebija uzcelta dzīvojamā māja, tāpēc skolotāju izmitināšana bija ļoti problemātiska. Ģimenes dzīvoja mazās istabiņās skolā, internātā, arī privātmājās. Jaunie skolotāji – Vilnis Holšteins, Marija Strode, Pēteris Mihailovs – mēroja ceļu uz „Ņāciem". Un tomēr šie kilometri divreiz dienā – uz skolu un atpakaļ, arī tumsā, pa sniegu, lietu un dubļiem – nemazināja skolotāju dzīvesprieku.
Bija taču arī skaistie pavasara rīti, saulainās novakares, gājiens gar „Ruķu" bērzu birzīm, „Jēkabdārza" ozoliem. Bija ziedošas pļavas un putnu dziesmas… Bija jaunība! Pavisam drīz tika svinētas skolotāju Viļņa Holšteina un Marijas Strodes kāzas.
Mana nākamā tikšanās ar skolotāju notika Rīgas Politehniskajā institūtā. Mācījos mehānikas fakultātē un kādu dienu satiku elektroenerģijas nozares neklātnieku Vilni Holšteinu. 1962. gadā jauno inženieri norīkoja darbā Gulbenes Augstsprieguma tīkla apakšstacijā.
1968. gadā Holšteini pārcēlās uz Valmieru. Vilnis kļuva par Valmieras Augstsprieguma tīkla apakšstacijas vadītāju. Apakšstacija atrodas ārpus pilsētas, aiz dzelzceļa. Tas ir savdabīgs ciematiņš, radies 1955. gadā – ar tehniskajām būvēm, dzīvojamajām ēkām, garāžām, dārziem, apstādījumiem. Domāju, ka pienāks laiks, kad šis interesantais ansamblis iegūs industriālā mantojuma statusu.
Nodrošinājums ar elektroenerģiju, dzelzceļa tuvums bija noteicošais faktors, kāpēc blakus apakšstacijai tika uzcelta Valmieras stikla šķiedras rūpnīca, uzņēmums, kurā pagāja viss mans darba mūžs, – kaimiņos skolotājam Vilnim Holšteinam. Rūpnīcā līdz pat pensijas vecumam par grāmatvedi strādāja arī Marija Holšteina. Ģimenē auga trīs bērni, tāpēc strādāt māju tuvumā bija ļoti izdevīgi.
Rūpnīcas izaugsme, energoietilpīgā ražošana lika attīstīties arī apakšstacijas jaudām. Te nu varēja izpausties Viļņa Holšteina radošais gars. Valmieras apakšstacija ieguva rietumniecisku tehnoloģisko nodrošinājumu, kļuva par progresīvāko savā nozarē.
Kaimiņi Holšteinus atceras kā lielu, draudzīgu ģimeni. Viņiem pirmajiem parādījās dators, un Vilnis apmācīja ne tikai savējos, bet arī kaimiņus. Marijai savukārt padevušies dārza darbi, īpaši tomātu audzēšana. Dalīšanās ar sēklām, stādiem, konservu receptēm bijusi svēta lieta. Nu gan jau pagājuši deviņi gadi, kopš Marija atdusas Kocēnu kapsētā.
Holšteinu ģimenē izauguši septiņi mazbērni. Diemžēl, visi Vilnim tuvie, mīļie cilvēki dzīvo un strādā ārzemēs. Valmierā palicis vien dēls Zigurds, kas arī strādā apakšstacijā.
Vilnis Holšteins visus gadus rūpīgi vācis, krājis vēstures materiālus par apakšstaciju, tās attīstību, atmiņas par interesantiem notikumiem, kolēģiem. Pēc aiziešanas pensijā pirmais darbs bijis sakrāto materiālu apkopošana brošētā iesējumā. Šos atmiņu krājumus dāvinājumā saņēmuši visi Viļņa darbabiedri.
Veselības problēmu dēļ mūža nogali Vilnis Holšteins pavadīja Valmieras pansionātā. Tur viņš ieradies ar savām grāmatām un, protams, datoru. Arī te Vilnis mācījās. Vecums nebija šķērslis angļu valodas apgūšanai.
Visi, kas atceramies Vilni Holšteinu (14.03.1931.-07.02.2017.) – bijušie darbabiedri, skolēni -, pieminēsim šo brīnišķīgo, darbīgo cilvēku, novēlēsim viņa dvēselei gaišu ceļu Aizsaulē.
07.03.2017.