Ja pēc sevis atstāj vien jāņtārpiņa gaismu, jau tas vien liecina par kaut ko neaizmirstamu, brīnišķīgu.
Skolotāj! Nekad jūs neskaitījāt daudzos soļus, gaišos vārdus, kas dāsni atdoti saviem skolēniem, lai tiem dzīvē prieks un laime mirdz. Jūs mācījāt tiem izturību, drosmi, būt cilvēkiem, kam darbos allaž klāt ir Sirds.
Antoņina Dāme dzimusi 1924. gada 23. aprīlī Rēzeknes rajona Makašānu pagastā zemnieku ģimenē. Bet, tā kā vectēvs bija atraitnis, apņēma jaunu sievu, ģimenei bija jāaiziet un jāmeklē darbs citur. Antoņinas tēvs kļuva par robežsargu, bieži mainot dzīvesvietu un veicot pienākumu jebkuros apstākļos – lietū, sniegā, putenī. Māmiņa adīja, izšuva, šuva, pati šuva kleitas meitām. Ģimenē paši gatavoja galdus, krēslus, skapīšus, turēja gotiņu, ruksi, vistiņas, lai būtu iztika… Bet pierobežā neviens latviski nerunāja… kaut arī bija draudzīgi, saticīgi, vēlākajos gados uzdarbojās vietējie aktīvisti, jūsmīgi sagaidīja un atbalstīja jauno varu.
Skolas gaitas Antoņinai ritēja Zilupes Valsts pamatskolā, kur blakus mācībām darbojās koris, dramatiskais pulciņš, arī skauti, gaidas, kas katru dienu veica kādu labu darbu. Skolā viss bija par brīvu – mācību grāmatas, rakstāmpiederumi, pusdienas. Bija plaša bibliotēka, ko meitene izmantoja, lasīja visu pēc kārtas. Jau otrajā klasē viņai radās doma: „Es būšu skolotāja." To pamudināja latviešu valodas skolotāja, kas viņai deva labot skolēnu diktātus. Tas bija vareni, kaut arī burtnīcas vajadzēja stiept uz māju 5 km un labot petrolejas lampas gaismā.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 23.04.2014.
Autore: DAILA SEMBERGA