No tevis tik ņem un ņem – cilvēki, gadi, dzīve…
Nekurni, nekļūsti zems. Atdot sevi – ir dzīvot.
(Z. Purvs)
Šos vārdus rakstīja mazo pirmklasnieku vecāki 1975. gada rudenī, uzticot savu mazuļu audzināšanu skolotājai VALENTĪNAI PAVLOVAI. Skolotāja, raugoties savu nākamo audzināmo acīs, kārtējo reizi guva apliecinājumu, ka „pirmā skolas diena – visā cilvēka mūžā ir tikai viena". Tā ir skaista, vienreizēja un rosinoša… Viss vēl priekšā, lai arī reizēm nebūs nemaz tik viegli, bet skolotāja aizvien atrada īstos vārdus no sava bagātā atziņu pūra, aizvien godā cēla tautasdziesmas, teikas, parunas, mīklas, sakāmvārdus un citas tautas gudrības, tā mudinādama savus audzēkņus apgūt tās zinības, ko piedāvā skola.
Skolotāja Valentīna Pavlova dzimusi Rēzeknes rajona Kaunatas pagastā mežziņa ģimenē. „Ģimenes galva" gan agri aizgāja mūžībā, atstādams māmuļu ar pieciem maziem bērniem un neizmaksātiem 30 ha zemes. Viegli ģimenei neklājās, pastarītei Valentīnai bija tikai trīs gadiņi. Pirmos desmit dzīves gadus Valentīna pavadīja laukos, bija jāpiedalās visos darbos. Bet tā laika grūtumi „apsūbējuši", un atmiņā saglabājies tas gaišums, ko „baudām tikai bērnībā". Kā skaistas ainavas saglabājušies agrie ganu rīti ar brīnišķīgo saullēktu, kā tika gaidīti pirmie siltie saules stari, kas parādījās aiz tumšajām egļu galotnēm. Dzeguzes kūkošana mijās ar meža baložu dūdošanu un sīko dziedātājputnu daudzbalsīgajiem koriem. Pasaka. Tajās reizēs piemirsās pat aukstajā rasā nosalušās kājas. Bet neciešamās sala reizēs bērni gaidīja gotiņu atstātos „siltuma avotus", kuros uz mirkli varēja sasildīties.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 23.05.2014.
Autore: DAILA SEMBERGA