Dažkārt visdrūmākajās un nepateicīgākajās situācijās rodas unikāli un pozitīvi stāsti. Par vienu no tādiem var uzskatīt ļaudoniešu Ausmas un Induļa Laukabriežu 59 gadu ilgo kopdzīvi, kas cieši savijusies ar dienu un gadskaitli, kas mūsu tautas atmiņās mūžam būs krāsots melnā – 1949. gada 25. martu.
Ausma Laukabriede stāsta, ka viņas vecākus kā jau lielu daļu izsūtīto padomju vara nodēvēja par kulakiem, lai gan dzimtas mājas kara laikā jau bija nodedzinātas, zemes bijis vien 10 ha un arī lopu nav bijis daudz, vien pāris zirgu un četras govis, taču ar to pieticis.
– Kad aizbraucot to izstāstījām vietējiem iedzīvotājiem, tie brīnījās – kas tad jūs par kulakiem, ja būtu bijušas 50 govis, tad vēl varētu saprast, – atminas Ausma Laukabriede.
Tiesa, viņas pašas izvēle kopā ar vecākiem doties izsūtījumā bija nosacīti labprātīga. Vecāki vēlējās, lai bērni brauc līdzi, un arī viņa pati uzreiz teikusi, ka jābrauc. Vilcienā ielekusi gandrīz vai pēdējā brīdī, kad tas gaidījis savu atiešanu Mārcienas stacijā.
– Man pateica, kurā vagonā atrodas vecāki. Vienīgais, ko paķēru no mājām, bija čemodāniņš, un ar to rokās stāvēju stacijā un domāju, kā būtu, ja es aizmuktu, ko viegli varēja izdarīt. Tomēr veselais saprāts teica, ka nedrīkstu tā rīkoties. Paliku ar vecākiem, un kopā izbraucām cauri visai Krievzemei uz Sibīriju – Amūras apgabala Šimanovskas rajonu. Dažus izsūtītos veda vēl tālāk – aiz polārā loka, – stāsta Ausma Laukabriede.
Nomitinājuma vietā nācās smagi strādāt. Vīri zāģēja kokus, bet sievietes tos atzaroja. Vēlāk bija jāpiedalās koku pludināšanā, kas prasīja lielu veiklību, jo bija jāprot stāvēt ūdenī uz baļķa un nenokrist. Kopumā izsūtījumā pavadīti 8 gadi.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 24.03.2011.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
OĻĢERTA SKUJAS foto