Agronoms Jānis Rihards Kamols (09.09.1896. Meirānu pag. „Paurukalns"-15.04.1966. Vecbebri)
Jāņa Kamola mūža svarīgākā daļa ritēja laikā, kad vajadzēja sevi mobilizēt Latvijas valsts tapšanai, tās saimnieciskās dzīves sakārtošanai, profesionālās izglītības izveidei, latvisko tradīciju godā celšanai.
Skolas gaitas viņš uzsāk Meirānu pagasta Gotlībskolā, mācības turpina Lubānas ministrijas skolā un vidējo izglītību iegūst 1918. gadā Kaširas reālskolā (Maskavas apgabalā). Karam beidzoties, J. Kamols ir Latvijas aizstāvju rindās. 1919. gada 1. jūlijā cits meirānietis, kapteinis Jūlijs Ērglis no Malienas partizāniem formē Malienas atsevišķo bataljonu, kura karavīru vidū, kā liecina fotogrāfija Madonas muzeja krājumā, ir arī Jānis Kamols.
Pēc Latvijas atbrīvošanas kara Jānis Kamols strādā par Apsardzības ministrijas Galvenā štāba rakstvedi un uzsāk studijas Latvijas Augstskolas Lauksaimniecības fakultātē. To viņš ļoti sekmīgi absolvē 1927. gada janvārī. Paralēli mācībām topošais agronoms kopā ar sava dzimtā pagasta aktīviem ļaudīm domā, kā attīstīt linkopības nozari.
1923. gada 22. jūlijā notiek Lubānas-Meirānu Linkopju sabiedrības pirmā pilnsapulce. Tajā par biedru piesakās arī Jānis Kamols. Viņš pievienojas uzskatam, ka linu ražotājiem bez starpniekiem, kooperatīvā ceļā pašiem jārūpējas par linu pārstrādāšanu un tirdzniecību. Tolaik no visiem Latvijas pagastiem Lubānā un Meirānos linu sējumu platība, salīdzinot ar pārējām kultūrām, ir procentuāli lielākā. Lai varētu pārstrādāt šeit un tuvākajā apkārtnē izaudzēto linu vairumu, 1924. gada martā jau ir sagatavots budžets (Ls 70 000) linu apstrādāšanas ietaises ierīkošanai Jaunlubānas pusmuižā, bijušajā vilnas fabrikas ēkā. Gūt jaunu pieredzi par linu apstrādi uz Igauniju (Abji) dodas agronoms J. Kamols. Viņu par linu apstrādāšanas fabrikas vadītāju no 1924. gada 10. jūnija līdz 1925. gada 1. jūlijam apstiprina Lubānas-Meirānu linkopju sabiedrības valde. Fabrikas atklāšana Jaunlubānā notiek 1925. gada 22. martā. Tā ir trešā šāda tipa iestāde Latvijā.
Turpmākajos gados J. Kamola darbalauks ir skolas, kurās sagatavo jauniešus ar konkrētām amata prasmēm: vispirms direktors Leču lauksaimniecības skolā Ventspils apriņķī, no 1931. gada vada Kaucmindes mājturības skolu un pasniedz dārzkopību Kaucmindes mājturības seminārā. 1930. gadu otrajā pusē vada Zemkopības ministrijas Lauksaimniecības skolu nodaļu.
Padomju un vācu okupācijas gados no 1940. līdz 1944. gadam J. Kamola darbavieta ir Priekuļu lauksaimniecības vidusskola. Kā Kazdangas lauksaimniecības tehnikuma pasniedzēju Jāni Kamolu 1956. gadā uzrunā toreizējais Latvijas PSR Lauksaimniecības ministrs Aleksandrs Ņikonovs un piedāvā veidot mājturības skolu Vecbebros ar domu, ka varētu atjaunot pirmskara mājturības skolu sistēmu. J. Kamols un viņa otrā dzīvesbiedre, Kaucmindes mājturības semināra absolvente Vilma Kamola (dz. Lodziņa 13.09.1910. Kalsnavas pag.-14.07.1988. Vecbebri) aizrautīgi un pašaizliedzīgi iesaistās šajā pasākumā. Kaut arī pēc dažiem gadiem līdz ar nacionālkomunistu, tai skaitā A. Ņikonova, padzīšanu no varas mājturības skolas atzina par nevajadzīgām, Vecbebri kļuva par izdaudzinātu biškopju skolu. Tur lieli nopelni arī Jānim un Vilmai Kamoliem. 1963. gadā J. Kamola redakcijā iznāk apjomīgs izziņas sējums „Biškopība".