Ikdienā šķiet, ka aiz sniega un tumsas palicis tālais laiks pirms 140 gadiem, kad „Kūrēnu" rijas kambarī 22. decembrī piedzima piektais Plikaušu bērns Augusts, vēlākais rakstnieks Augusts Saulietis (1869-1933). Vai ir vēl kaut kas tāds, kas spētu saistīt mūsdienas ar to laiku? Vai viss jau zudis, grimis? Vai Saulieša vārds palicis tikai literatūras vēsturē? Un dažreiz (visai reti) pagadās rakstīts uz tās grāmatas vāka, ko lasām?
Liels pārsteigums katram ciemiņam ir satikšanās ar rakstnieka meitu Ilzi Plikausi Cesvaines, kādreizējā Grašu, pagasta „Sauliešos". Dzerot spalvaino (vārāmo) kafiju, Ilze stāsta: „Šovasar diezgan daudz ceļotāju „Sauliešos" iegriezās. Es kā dzīvs eksponāts te visus sagaidu. Viņi prasa, kāda radniecība man ar Saulieti esot. Es saku – vistiešākā, esmu meita. Šie mēmi!" Un stāstītāja sirsnīgi smejas. Māja stāv kā rakstnieka laikos, ir iespēja apskatīt viņa darbistabu, rokrakstus. Arī rakstnieka klavieres turpat. Kad jautāju, vai vēl skan un vai kāds paspēlē, Ilzīte neminstinoties nosauc pēdējos spēlētājus: „Pianists Ventis Zilberts, kas mums rada sanāk, pagājušovasar spēlēja. Drīz pēc tam viena skolniecīte kautrīgi ieprasījās, vai drīkstot. Teicu: „Spēlē vien, meitiņ, tev labi skanēs – pats profesors pirms tevis spēlēja." Tā ka skan gan vēl." Ciemakukulim saņemam ābolus no paša Saulieša stādītās ābeles – esot vēl trijas viņa dēstītās, kas ražojot…
Minētie fakti ir redzamas saites, pavedieni, stari, kas atnākuši līdz mūsdienām, ko katrs varam piedzīvot „Sauliešos". Vēl dziļāk skar skolotāja, rakstnieka, dzejnieka, dramaturga un publicista Saulieša vēstulēs un literārajos darbos ieaustās izjūtas, vērtības, to izpratne un aktualitāte šodienas pasaulē. Arī par to runājām ar rakstnieka meitu.
Mājas, ģimene, daba
„Latviešu sēta līdz pašam pēdējam laikam ir bijuse tā vieta, kur aiz ošiem, kļaviem, ozoliem saulainā klusumā audzis mūsu tautas spēks. Arī tas, kas vēlāk pilsētās plaucis pretī kā skaists zieds, savu dzīvības sulu tomēr iesūcis tur – lauku sētā. Audzējuse viņa ne tikai miesīgi cēlus un stiprus dēlus un meitas, bet devuse tiem arī, vēlāk no viņas aizejot, līdzi garīgas vērtības, kuras, kā gribas un rakstura stiprums un darba prieks, bijušas un ir viņu dzīvē pašas dārgākās mantas," raksta Saulietis apcerē „Palīgā!" 1918. gadā, aicinot atjaunot latviskas sētas.
„Tas ir ērmīgi, ka es citur, liekas, nevaru un nevaru tā atpūsties kā te…" vēstulē (27.06.1914.) savai skolniecei, vēlākajai folkloristei Annai Bērzkalnei raksta Saulietis par mājām – par „Sauliešiem". Te… ir tēva audzēts mežs (to nedrīkst cirst, jo „man būtu pārāk grūti staigāt garām tukšai vietai kā kapsētai" – vēstulē A. Bērzkalnei 15.03.1915.), te paša stādīti koki (vēlāk pat sava koku skola), te atmiņas par bērnību, vecākiem, īpaši māti, te smags darbs, arī nesaskaņas ar brāļiem par tēva māju pārvaldīšanu (Saulietis vairākkārt mājas izpērk no parādiem; „tās reizes iedzina gan naglas tēva zārkā," piebilst Ilze), te rakstnieks uzceļ jauno māju (kā pats saka – Saules māju), te jau krietnos gados ieved savu dzīvesdraugu – Mariju Valteri no Zaļeniekiem, kādreizējo Pēterburgas konservatoristi (mācītājs Alberts Vītols, Saulieša draugs un domubiedrs, liecina: „Ar 1926. gada 27. februāri Saules mājā sākās saules dienas. Nekādu laulības vai ģimenes problēmu, tik tīkams miers un laime."), te atskan bērnu Ilzītes un Jānīša skanīgās balsis… Zem kāda dzejoļa piezīme, kas liecina: dzejolis sarakstīts kopā ar dēlu… Te, „Sauliešos", ir visa pasaule. Te iespējams veidot SAVU pasauli. Prieks, gandarījums, skumjas un rūgtums – viss savijies kopā.
Ilze Maija, kas nu jau devītajā gadu desmitā, bet arvien mundra gan fiziski, gan garā, apstiprina, ka „Sauliešos" ir labi, ka projām nevelk. Ko nu par vilkšanu! Viņu pašu no mājām nevar izvilkt! Galvenais vaininieks nav arī sen nelabotais mālainais ceļš. „Negribu kustēt. Diena man ir aizņemta, un vientulīgi nav. Pietrūkst laika! Te taču māja, dārzs, puķes. Mazvedekliņa Lelde (mazdēla sieva) šovasar tādu puķudobi uz celma man sataisīja! Visās krāsās! Tad jāsēj, tad jāravē, tad jāvāc – ar to arī aizpildu laiku. Ziemā jārūpējas, lai kaķi nenosalst (rūpes ir pamatīgas, jo pieci no aprūpējamajiem ieradušies pat no Rīgas! – S. D.), suns Čapis jābaro. Jā, stirnas arī jābaro: kopš āboli beigušies (labi, ka kaimiņiem ir govis, citādi stirnas galu ņemtu no lielās ēšanas!), paberu kartupeļu mizas zem ābelēm – viss tīrs! Negribu nevienam ierādīt, ka mājas bez manis var iztikt… Labāk jūtos te," saka „Sauliešu" saimniece. Bet vai pie dēla, pie mazbērniem, pie radiem negribas? Rīgā bijusi pirms septiņiem gadiem, kad dēlam palikuši 50. Kādreiz ar Tautas kori „Cesvaine" braukts uz Dziesmu svētkiem. Bet vienmēr jau trešdienā tā gribējies mājās! Kā to svētdienas nakti sagaidīt?! Dēls un mazdēls diezgan bieži atbraucot – ko vairāk.
Vecums gan reizēm manā sarunas biedrenē izraisot pārdomas: „Kādreiz domāju, ka tēvs vecs nomira. Bet es taču viņu esmu pārdzīvojusi par teju 20 gadiem! Kājas kļuvušas smagas. Tā mamma (mira 1992. gada maijā 101. dzīves gadā. – S. D.) man senāk teica; tagad to saprotu."
Saulietis kādreiz rakstīja dzejas (un ne tikai), klejodams pa tuvējiem mežiem, pļavām, sēdēdams pie vecāku kapa Ķinderu kapsētā. Tāds pats maģisks, gribas lietot tieši šo vārdu, spēks arī Ilzi tur te, laukos, meža malā. „Jā, tēvam patika koki, mežs, daba. Savulaik mācītājs Vītols mammai pārmeta, ka tikai vienreiz gadā, Lieldienās, iet uz baznīcu. Mani arī nemaz nevelk! Tepat jau tas Dievs ir!" ar pārliecību nosaka rakstnieka meita.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 22.12.2009.
Autore: SANITA DĀBOLIŅA
Cesvainē
Askolda Dāboliņa foto