Aplis simbolizē sauli, mūžību, dzīvības ciklu, harmoniju un aizsardzību. Īpaši spēcīgi apļa simbolika parādās saulgriežu laikā, kad vīriem tiek pīti ozollapu, bet meitām — pļavu ziedu vainagi.
Jāņu laikā vainags ir krāšņākā rota, un tas iegūst maģisku nozīmi. Vainaga pīšana nereti ir pārmantota prasme, ko mammas un vecmammas nodevušas no paaudzes paaudzē. Arī Lāsma Miklašonoka šo prasmi iemācījusies no mammas un to nodos savai meitai.
– Pīt vainagus man iemācīja mamma. Bērnībā tas nešķita viegli – viss juka ārā, un nekas nesanāca. Pamazām iemācījos. Ar ozollapu vainagiem gan neaizrāvos. Jau bērnībā man ļoti patika puķes. Reiz, būdama četrus vai piecus gadus veca, pazudu. Vecāki mani izmisīgi meklēja, bet es mierīgi lasīju puķes. Mājās, ja kaut kas zied, vienmēr ir puķes vāzēs. Īpaši patīk pļavas ziedi. Tos lasu pati. Katram vainagam ziedus izvēlos atsevišķi. Neeju pļavā ar domu sagriezt lielu kaudzi ar puķēm. Es skatos, kas patīk, uzrunā un iederētos vainagā. Ļoti ceru, ka arī mana meita kādreiz gribēs iemācīties pīt vainagus. Ne tāpēc, ka tas būtu obligāti, bet tāpēc, ka šādas prasmes un tradīcijas ir vērtīgas. Taču, ja ģimenē aug meita, manuprāt, vismaz pieneņu vainadziņu vajadzētu prast uzpīt, – uzsver Lāsma. – Diemžēl arī pīšanas prasme kļūst arvien retāka. Līdzīgi kā adīšana. Man vecmamma iemācīja adīt, un esmu pateicīga par to. Mūsu ģimenē uzskatīja, ka noteiktas lietas vienkārši ir jāprot. Protams, neadu džemperus, bet zeķes un dūraiņus protu uzadīt.
Mans tētis ir Jānis. Bērnībā ar lielu apbrīnu skatījos, kā mamma pina vainagus. Viņa vienmēr atrada tam laiku. Es padevu zariņus un pamazām mācījos. Tagad saprotu, ka arī man reizēm ir grūti kādam iemācīt – bieži vien šķiet vieglāk izdarīt pašai. Agrāk šīs prasmes nodeva mammas un vecmammas. Laukos tās bija ikdienišķas zināšanas. Atminos, ka arī govīm Jāņos tika pīti suņuburkšķu vainagi, lai tās dotu labu pienu. Tāpat pie mājām vienmēr lika pīlādžus – aizsardzībai pret ļaunu. Cilvēkam vajag ticēt kaut kam labam. Arī bērniem šādas tradīcijas ir svarīgas.
Vainags latviešu kultūrā ir ticējumiem, tradīcijām un mītiem apvīts. Katram augam, kas iepīts vainagā, ir sava simboliskā nozīme.
– Tiek teikts, ka vainagā jābūt deviņām vai trejdeviņām jāņu-
zālēm, taču es pie tā nepieturos. Man ir daži augi, kurus izmantoju vienmēr, bet pārējo nosaka tas, kas konkrētajā brīdī zied, – pastāsta Lāsma Miklašonoka. – Esmu pinusi vainagus no "sniega bumbām", jasmīniem. Esmu pinusi vainagus arī no peonijām. Tie izskatās iespaidīgi, taču ir smagi un ātri novīst. Šobrīd viss ir pilnbriedā, bet uz Jāņiem vēl grūti pateikt, kas būs saglabājies. Tāpat gadās, ka pirms Jāņiem pļavas tiek nopļautas. Arī jasmīni zied arvien agrāk. Jasmīni vainagos ir ļoti skaisti, un to smarža ir reibinoša.
– Parasti vainagā ir margrietiņas, āboliņš. Ir arī smilgas, kuras bērnībā saucām par "lāča auziņām" – tām, manuprāt, ir jābūt katrā vainagā. Vainagā esmu pinusi arī nātres. Ir ticējums, ka sieva savam Jānim pin vainagu. Tāpat ir ticējums, ka jāiepin nātre, lai būtu paklausīgs, – smej Lāsma.
Taujāta, kā Līgo svētki tika svinēti bērnībā, Lāsma atminas: – Man bērnībā Jāņi bija īpašs notikums. Tā bija viena no retajām reizēm gadā, kad drīkstēja palikt nomodā līdz saullēktam. Protams, ne vienmēr tas izdevās, bet sajūta bija īpaša.
Gribētos, lai arī mūsdienu bērni piedzīvo šādas tradīcijas. Protams, tehnoloģijas ir neatņemama dzīves daļa, taču tradīcijas ir skaistas un vērtīgas. Mēs esam latvieši, un mums tās ir īpašas.
Katrs uzpītais vainags ir unikāls. Tādu pašu nav iespējams atkārtot. To atzīst arī Lāsma.
– Katru reizi vainags ir citāds – biezāks, smalkāks, vairāk ir gaišo toņu vai gluži pretēji – tumšo. Ziedus cenšos lasīt agri no rīta, tieši pirms vainaga pīšanas. Tad tie ir tikko atvērušies, un smarža ir visspēcīgākā. Arī rezultāts ir citāds. Lai vainagus saglabātu ilgāk svaigus, esmu pat likusi ledusskapī. Var smidzināt arī ar ūdeni, bet tad ziedi zaudē savu skaistumu. Savukārt ozollapu vainagi ir izturīgāki. Visilgākais darbs ir materiālu sagatavošana. Katru ziedu griežu atsevišķi. Tikai pēc tam sākas pati pīšana. Dažreiz, sākot darbu, saprotu, ka iecerētais tomēr neder, un viss jāsāk no jauna, – teic Lāsma Miklašonoka. – Man vainagu pīšana ir sava veida meditācija. Pinu viena pati. Ne vienmēr klusumā. Kamēr citi sporto vai nodarbojas ar jogu, es pinu vainagus. Manuprāt, ir svarīgi domāt labas domas, jo tas viss tiek iepīts vainagā. Gadās, ka nepatīk rezultāts, un visu pārpinu no jauna. Biežāk tā gadās tieši ar ozollapu vainagiem. Ozollapu vainagiem nepieciešams apmēram četrdesmit minūšu darbs, ja visi materiāli jau sagatavoti. Rokas nogurst, īpaši strādājot ar diegu un stingriem zariem. Savukārt ziedu vainagiem nepieciešama aptuveni pusstunda. Manuprāt, jo smalkāk liek ziedus, jo vainags izdodas skaistāks. Jo biezāks vainags, jo tas ir smagāks un ātrāk izstiepjas. Tāpēc es vainaga aizmugurē iepinu lentīti, lai var pieregulēt galvas apkārtmēram arī tad, kad vainags jau ir pastaipījies. Man šķiet, ka ikvienam cilvēkam vajadzīgs kāds veids, kā relaksēties. Man tā ir vainagu pīšana. Tu sēdi, pin, un viss sakārtojas. Nav pat jārunā. Vainagā var iepīt tikai labas domas. Dusmīgs gan vainagu pīt nedrīkst. Tā ir sava veida enerģētika. Arī tad, kad negribas, – pīt nevajag.
Laikam ejot, tradīcijas tiek piemirstas. Tāpat arī dabisko ziedu vainagus nomaina mākslīgie.
– Mūsdienās daudzi izvēlas mākslīgos vainagus. Tie ir skaisti un ir ilgtspējīgi, taču tie nav īsti. Dzīvs vainags smaržo. Smaržo ziedi, smilgas, visa pļava. Tā sajūta ir pavisam cita. Īpaša smarža ir tad, kad tas sāk vīst. Pēc tradīcijas Jāņos veco vainagu sadedzina ugunskurā. Tiek uzskatīts, ka tas gada laikā uzkrājis visu slikto un, sadegot ugunī, palīdz atbrīvoties no vecā un sagaidīt jaunu ciklu. Tagad cilvēki veido arī ļoti greznus vainagus no stikla pērlēm un citiem materiāliem. Tie ir skaisti, bet tas jau ir pavisam cits amats, – pauž Lāsma Miklašonoka.
19.06.2026.