Rakstniece un literatūrzinātniece Saulcerīte Viese savu esamību iezīmējusi ar apbrīnojamām radošā un pētnieciskā darba spējām, domu un ideju neizsmeļamību, dedzīgu savas zemes un debesu mīlestību.
Dzimusi 1932. gada 2. augustā Jēkabpilī, mācījusies Siguldas vidusskolā un Latvijas Universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātes Latviešu valodas un literatūras nodaļā, bijusi rīdziniece, bet uz mūžu palikusi laukos, Dievienā, Ķelēna kalna virsotnē, pašas stādītu deviņu liepu aploces vidiņā.
Voldemārs Ancītis, rakstot S. Vieses 70. jubilejas rakstu savā „Senču kalendārā", uz viņu lūkojas ar skatu, kas būtu, ja tādas Saulcerītes Vieses nemaz nebūtu bijis. Viņš atbild: „Mums no plauktiem pazustu rakstnieku monogrāfiju un dzīvesstāstu sērija, tā pati, ko ar savu „Aspaziju" ievadīja šīs sērijas dibinātāja. Pazustu no plauktiem sērija „Literārā mantojuma mazā bibliotēka". Pazustu arī sērija „Rakstnieki par literatūru". Pazustu „Raiņa gadagrāmata", kurā gads gadā tika uzkrāti materiāli par Tautas dzejnieku." V. Ancītis, turpinot uzskaitīt S. Vieses veikumu, atzīmē, ka bez milzīgā literatūrzinātnieces darba Aspazija mums būtu tīri vai svešiniece, bet par Raini mēs zinātu gandrīz tikai to, ko savos romānos par viņu pastāstījuši Jānis Kalniņš un Roalds Dobrovenskis. Pēc „Randenes vasaras" (1965), „Pasaules dziesmas", (1973), 1982. gadā iznāca S. Vieses grāmata „Jaunais Rainis".
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 01.08.2012.
Autore: LINDA ŠMITE