Latvijas Politiski represēto apvienība (LPRA), uzskatot, ka pašvaldības bieži represētā statusu piešķir cilvēkiem, kam tas nepienākas, ir rosinājusi statusa piešķiršanu centralizēt vai pārtraukt vispār.
Kaut arī politiski represētā statuss tiek piešķirts jau kopš 1996. gada, joprojām to pieprasa un saņem 150-200 cilvēku gadā. LPRA rosina centralizēt statusa piešķiršanu, uzticot to speciālai Tieslietu ministrijas komisijai, vai arī pārtraukt apliecību izsniegšanu vispār jau šā gada 31. decembrī.
LPRA norāda, ka lielākā problēma ir tā, ka tieši pēdējos gados par represētajiem atzīst cilvēkus, kam agrāk šādu statusu atteiktu. Nereti represētā statusu pieprasa ģimenes loceklis, kam visi radi izsūtīti uz Sibīriju, bet viņš pats nav bijis izsūtīts.
Atbilstība represētā statusam jāpierāda ar dokumentiem, taču arī tos mēdz viltot.
Kā zināms, politiski represētā statuss dod vairākas priekšrocības – papildu neapliekamo minimumu iedzīvotāju ienākuma nodoklim, atlaidi nekustamā īpašuma nodoklim, tiesības bez maksas braukt vilcienos un starppilsētu autobusos visā Latvijā un sabiedriskajā transportā vairākās pašvaldībās, bezmaksas ārstēšanos pie ģimenes ārsta un slimnīcā, sociālo rehabilitāciju.
Madonas novada domes priekšsēdētājs Andrejs Ceļapīters, vaicāts par to, vai LPRA pašvaldībām veltītie pārmetumi ir vietā, atzina, ka pašvaldība ļoti nopietni izvērtē lūgumus pēc represētā statusa piešķiršanas un gadījumos, kad tas tiek piešķirts, lēmums ir balstīts uz dokumentiem, kuri spēj apliecināt konkrētās personas represijas faktu, kā to pieprasa likums.
– No pieredzes jāsaka, ka šādu lūgumu nav daudz, vien daži gada laikā. Lielākā daļa represēto savu statusu ieguva jau 90. gadu sākumā. Pieļauju, ka savulaik pašvaldībām šī funkcija tika piešķirta tieši tādēļ, ka 90. gadu sākumā iesniegumu bija ļoti daudz un vienai iestādei būtu grūti ar šādu apjomu tikt galā. Bez tam, pašvaldības konkrētajam iedzīvotājam tomēr atrodas tuvāk un to darbinieki arī ir labāk informēti par katru konkrēto personu. Šobrīd, kad šādu iesniegumu ir mazāk, pašvaldībām, visticamāk, nebūtu iebildumu, ja par statusa piešķiršanu lemtu kāda konkrēta iestāde, taču vienlaikus jāapzinās, ka iedzīvotājiem, ja vien tie nav rīdzinieki, šis būs mazāk ērts risinājums. Ja šāds ierosinājums tiks virzīts, tad noteikti būtu jāpadomā, kā cilvēkam, kas pretendē uz represētā statusu, to nokārtot maksimāli ērtāk, – savu viedokli pauda Andrejs Ceļapīters.
Viņš gan nevēlējās atbalstīt otru LPRA priekšlikumu – represētā apliecību piešķiršanas pārtraukšanu.
– Šis nebūtu pareizs risinājums, jo nav izslēgts, ka kāds cilvēks ne savas vainas dēļ ilgstoši nav spējis nokārtot visus ar statusa piešķiršanu saistītos jautājumus. Ar tieši šādu gadījumu mēs saskārāmies vienā no iepriekšējām novada domes sēdēm. Cilvēks gadiem ilgi meklēja dzimšanas apliecību un citus dokumentus, kas atradās Krievijā, lai pierādītu savu dzimšanas faktu. Daļa no tiem bija nozaudēta vai vienkārši neeksistēja, tādēļ bija nepieciešams ilgāks laiks, lai apkopotu visu nepieciešamo dokumentāciju. Ja šī iemesla dēļ mums tagad būtu jāliedz cilvēkam represētā statuss, tas nebūtu pareizi. Protams, gadiem ejot, cilvēku, kas vēl nav nokārtojuši šo statusu, paliek aizvien mazāk, taču ilgais laika periods nevar kalpot par iemeslu, lai pārtrauktu apliecību izsniegšanu. Situācijas mēdz būt dažādas, un cilvēkam var būt attaisnojoši iemesli, kādēļ represētā statusu līdz šim nav spējis iegūt, – norādīja Andrejs Ceļapīters.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS