21. aprīlī Madonā viesojās režisore, LTV1 raidījuma „100 g kultūras" vadītāja, grāmatas „Meitene, kas nogrieza man matus" autore Kristīne Želve.
VKKF atbalstītā Madonas novada bibliotēkas projekta „Es turu roku uz pulsa!: iepazīsimies tuvplānā – žurnālisti – grāmatu autori" ietvaros tikšanās ar Kristīni Želvi notika Madonas pilsētas 2. vidusskolā un Madonas novada bibliotēkā.
Sarunas vadītāja Sarmīte Radiņa bija iepriekš piestrādājusi, lai jautājumi viešņai būtu negaidīti un emocionāli rosinoši dalīties ar savas radošās biogrāfijas notikumiem.
Jāpiebilst, ka Madonā Kristīne viesojās pirmo reizi, graviņā pārgāja pār Lazdu laipu un neslēpa, ka Ilzes Indrānes romāns „Lazdu laipa" bērnībā viņai bijusi viena no mīļākajām grāmatām.
No aploksnes izņemot grāmatu par Viju Artmani (projekta autore bija sagatavojusi daudzas šādas piepildītas aploksnes. – Aut.), Kristīne Želve komentēja: – Tā ir grāmata, ko 2. klasē man uzdāvināja māsas krustmāte. Atceros, ka grāmatu izlasīju ļoti ātri un sapratu, ka vēlos būt aktrise. Visas iepriekšējās profesijas, par kurām biju domājusi, vairs nebija svarīgas, nolēmu kļūt par aktrisi. Šis mērķis bija dzīvs visus skolas gadus, vidusskolas posmā apmeklēju sagatavošanas kursus pie Māras Ķimeles, izturēju konkursu un iestājos Teātra fakultātē. Man bija interesanti kursabiedri – Agnese Zeltiņa, Rēzija Kalniņa, Ivars Stonins, Uldis Anže, Daiga Gaismiņa, bet pēc pirmā gada, kad tik ilgi biju gājusi uz savu sapņa profesiju, pēkšņi sapratu, ka aktrises karjerai nederu. Nederu rakstura dēļ. Par visu man bija savs viedoklis, pārāk visus procesus kontrolēju ar prātu, un tā nolēmu studijas šai virzienā neturpināt. Interese par kino un teātri, protams, saglabājās, un izrādījās, ka mans īstais aicinājums ir režija.
Kristīne Želve Kultūras akadēmijā studēja Anša Epnera vadītajā režijas kursā. – Tagad jau, gadiem ejot, arvien vairāk pārliecinos, ka mana izvēle bija pareiza. Režijā esi noteicējs par sevi daudz vairāk, un gadi tev nāk tikai par labu, – pasmaidīja viešņa.
Viņa gan piebilda, ka darba režijas jomā Latvijā tikpat kā nav un viens no iemesliem, kāpēc viņa nonāca televīzijā, ir tieši šis.
Kā paveikto, ar ko autore lepojas visvairāk, Kristīne Želve nosauca dokumentālo filmu „Fedja" (par somu melodrāmu režisoru ar latgalieša asinīm – Teuvo Tulio) un grāmatu „Fedja. Teodors. Tulio". – Tas man bija nejaušs atklājums, reiz nonākot Rēzeknē, – aizsākumu filmas un grāmatas idejas metam atcerējās Kristīne. – Iepazinos ar ģimeni, kura man izstāstīja stāstu par savu radinieku, kas desmit gadu vecumā pameta Makašānu sādžu un kopā ar mammu devās uz Somiju. Tur viņš kļuva par aktieri un režisoru, somu melodrāmas ikonu.
Vēl Kristīne Želve ir veidojusi vairākas citas filmas. „Diezgan daudz esmu veidojusi televīzijas filmas. Sākumā tās bija filmas „Vides filmu studijai" par dabu un vēsturiskām vietām Latvijā. Filmu par sievietēm, kas ģimenē sastapušās ar vardarbību, man pasūtīja resursu centrs sievietēm „Marta". Pagājušajā gadā uzņēmu filmu par diviem dakteriem no Jēkabpils. Jēkabpilī ir tradīcija veidot nelielas filmiņas par saviem goda pilsoņiem, mani uzaicināja filmēt divus vietējos ķirurgus. Tā tiešām bija iedvesmojoša pieredze, jo, kaut kungi gados, savās intervijās viņi ne reizi ne par ko nežēlojās. Pozitīva attieksme pret dzīvi, prieks – tas ir šo cilvēku panākumu noslēpums."
Kristīne Želve bieži ir arī dažādu izdevumu tekstu autore. – Esmu rakstījusi un joprojām rakstu daudziem plašsaziņas līdzekļiem, – sacīja viņa. – Man ir publikācijas žurnālā „Kino Raksti", strādāju pie esejas žurnālam „Domuzīme", gatavoju rakstu žurnālam „Latvijas Architektūra". Man ir arī savs blogs, kur šad tad par kādu noteiktu tēmu uzrakstu, tāpat interneta vietnē satori.lv un citās.
Ierunājoties par grāmatām, vispirms tika pieminēts stāstu krājums „Mēs", ko savulaik rosināja veidot rakstniece Gundega Repše. – Gundegas ideja bija tāda, ka sievietes rakstnieces raksta katra vienu stāstu par noteiktu Latvijas laika periodu, –
pastāstīja Kristīne. – Es rakstīju stāstu par laiku, sākot no pagājušā gadsimta 20. gadiem līdz Ulmaņa apvērsumam. No šī stāstu krājuma vēlāk izauga ideja romānu sērijai „Mēs. Latvija. 20. gadsimts", kur šobrīd klajā laisti trīs romāni.
Vaicāta par dienasgrāmatām un ideju blokiem, Kristīne Želve atklāja, ka dienasgrāmatas rakstīja jau skolas gados. „Tas sākās ar to, ka aprakstīju savu dienu, ko daru, kur eju, un izauga līdz pārdomām un sava viedokļa formulējumam. Kad mācījos pie Anša Epnera, viņš savukārt mūs iedresēja, ka katram radošam cilvēkam jābūt ideju blokam. Strādājot pie filmas vai raksta, šis blociņš man ļoti noderēja. Mantojumā no Anša Epnera savā ideju blokā pierakstus turpinu joprojām."
Stāstu krājumā „Meitene, kas nogrieza man matus" Kristīne Želve runā par 20. gadsimta 90. gadiem. – Tie ir stāsti par jaunas sievietes izaugšanu, – atzina autore. – Tā nav mana dienasgrāmata, kaut grāmatā ir situācijas arī no manas dzīves. Daudzas epizodes ir literāri izveidotas, apdarinātas, sakombinētas. Pirmā grāmata katram autoram ir ļoti personīga, jo to no tevis neviens negaida. Vienkārši kaut kas ir sakrājies, un tu vēlies no sevis to izrakstīt. Bet dokumentālā literatūra tā tomēr nav.
Uz jautājumu, kāpēc stāstos un rakstos nereti iesprūk vārdi angļu valodā, Kristīne Želve atbildēja:
– Katrā vietā ir bijis kāds savs iemesls, grāmatā tas ir tīšām. Laikam jau valodas plūdums ir arī domas plūdums, un, ja vārds lietots citā valodā, ar to esi vēlējies ko pateikt. Iespējams, ka šāda vārda tavā valodā nav, citreiz tas ir lietots ar noteiktu attieksmi – kā žargonisms vai profesionālais slengs. Parasti jau svešvalodu cenšas izmantot kā mākslinieciskās izteiksmes līdzekli, pati par svešvārdu un svešvalodas vārdu izmantojumu tekstos lielā sajūsmā neesmu.
Sarunas gaitā tika pieminēts arī projekts „Urbānie pilsētstāsti", kā ietvaros trīs Rīgas apkaimēs – Sarkandaugavā, Zolitūdē un Miera ielas Lielo kapu rajonā – Kristīne Želve pērn Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas gadā veidoja savdabīgus kultūras pasākumus.
Uzzinājām arī par LTV1 raidījuma „100 g kultūras" tapšanas aizkulisēm, jo šai projektā Kristīne ir kopš pirmsākumiem. Šoruden raidījums „100 g kultūras" svinēs 10 gadu jubileju.
Atvadoties no madoniešiem, viešņa novada bibliotēkai uzdāvināja DVD ar raidījumu ierakstiem, kur intervēti mūsu izcilie novadnieki – dzejniece Broņislava Martuževa un Leons Briedis.