Jūlija sākumā Madonā, Smeceres sila sporta un atpūtas bāzē, pulcējot aptuveni 80 dalībnieku, norisinājās Matuļu dzimtas salidojums. Par pasākuma norises vietu izraudzīts Madonas novads, jo tieši Bērzaunes pagastā savulaik laulāts dzimtas pāris – Jānis un Ieva Matuļi -, kas izvēlēts par pamatu dzimtas koka veidošanā.
Viens no salidojuma organizatoriem Reinis Auziņš, atskatoties uz paveikto, atklāja, ka vispirms radusies iecere izveidot pilnvērtīgu dzimtas koku, tad arī nākusi ideja sarīkot šādu dzimtas saietu: – Vēlējāmies atrast un uzrunāt pēc iespējas vairāk savas dzimtas pārstāvju. Tas bija kā mēģinājums satikt un iepazīt radus, kurus iepriekš nemaz nepazinām, satikt tos, kuri ir zināmi, taču dažādu apsvērumu dēļ satiekamies ļoti reti, kā arī lieliska iespēja pabūt kopā ar pašiem tuvākajiem un, protams, ar atmiņu, fotogrāfiju un dažādu citu vēstures liecību palīdzību uzzināt ko vairāk par tālākiem senčiem. Iecerētais izdevās – veidojot dzimtas koku, apzinājām pavisam 7 paaudzes, pārsniedzot 250 cilvēku skaitu.
Matuļu dzimtas pirmais saiets pavisam pulcējis aptuveni 80 dalībnieku, no kuriem vecākajam bija 80 gadu, bet pašam jaunākajam – tikai daži mēneši.
– Īpaši patīkami bija sagaidīt radiniekus no tālām zemēm – ASV un Austrālijas. Otrā pasaules kara laikā vairāki ļaudis no mūsu dzimtas bija devušies bēgļu gaitās uz Rietumiem, un tagad viņu bērni un mazbērni atkal ieradās Latvijā, daži pat pirmo reizi. Piemēram, šis pasākums bija arī divu 45 un 55 gadus vecu māsīcu un viņu ģimeņu pirmā satikšanās. Liela daļai ārzemēs dzīvojošajiem Latvija ir kā otrās mājas, lai arī nesanāk atbraukt tik bieži, kā gribētos. Latvijā patika arī tiem, kas šeit bija pirmo reizi. Viņi izteica vēlēšanos atbraukt atkal 2018. gadā, kad notiks Vispārējie latviešu dziesmu un deju svētki, – pastāstīja Reinis.
Vaicāts, kā ārzemju radiem vedās komunikācija ar Latvijā dzīvojošajiem, Reinis paskaidroja, ka sarežģījumu neesot bijis: – Pieci radinieki no Austrālijas viesojās šeit pirmo reizi un neprata latviešu valodu, jo diemžēl viņiem uz ilgu laiku bija zudušas saiknes ar Latviju un latviešu valodu. Turpretī Amerikā dzīvojošajiem tautiešiem ar latviešu valodu nav problēmu, jo visi Amerikā jau paaudžu paaudzēs tikuši audzināti latviskā garā, zina gan valodu, gan tradīcijas ne sliktāk par vietējiem, arī dzīvodami ārpus Latvijas, un ir mūsu valsts patrioti.
Taujāts plašāk pastāstīt par pasākuma norisi, dzimtas saieta organizators atklāja: – Sākotnēji visi apmeklējām Bērzaunes baznīcu – vietu, kur tika salaulāti Jānis un Ieva (dzim. Brežģis) Matuļi un kur kristīti visi viņu bērni.
Pēc tam apmeklējām arī Bērzaunes kapus, kur apglabāti vairāki no mūsu tuviniekiem. Vēlējāmies, lai salidojumā katram būtu iespēja padalīties ar sev zināmo informāciju par iepriekšējām senākajām paaudzēm, tāpēc tika veidots foto un atmiņu stūrītis, kur vienuviet savāktas senās fotogrāfijas, nozīmīgas vēstules, laikrakstu izgriezumi un citas nozīmīgas vēstures liecības. Izveidojām arī krustvārdu mīklu ar dažādiem jautājumiem par mūsu dzimtas cilvēkiem – tā vakara gaitā bija jāaizpilda. Organizējām fotografēšanos, kur kopā tika sasaukta katra no četrām pārstāvētajām paaudzēm atsevišķi, un tapa vēsturiska kopbilde. Vēlāk pie dzimtas koka katrai ģimenei tika dots vārds iepazīstināt ar sevi, un visbeidzot vakarā skaistas emocijas visiem sagādāja Bērzaunes vidējās paaudzes tautisko deju kolektīvs „Atāls", sniedzot nelielu koncertu un sapulcējušos ievadot latviešu dančos. Jāpiebilst, ka starp dejotājiem bija arī četri salidojuma dalībnieki.
Iepazīstinot radiniekus ar Madonu, varējām būt lepni par savu skaisto un sakopto pilsētu. Par Smeceres sila kompleksu atsauksmes bija ļoti labas, paveicās arī ar laiku, jo visu dienu bija saulains un silts. Īpaši pozitīvas emocijas sagādāja nelielais izbraukums uz Bērzauni, kur ar baznīcu un tās vēsturi salidojuma dalībniekus iepazīstināja Una Miķelsone.
Saietā gūtais radījis vēlmi līdzīgus pasākumus organizēt atkal.
– Nākamajā reizē organizatoru lomā iejutīsies kādi citi radinieki, kas jau izteica gatavību pārņemt saieta rīkošanas stafeti. Kopumā vērtējot šo pasākumu, radās atziņa, ka nekad nav par vēlu mēģināt izzināt savu dzimtu, taču to vajag darīt pēc iespējas ātrāk, kamēr vēl starp mums ir cilvēki, kas atceras senāku vēsturi, jo svarīgs ir katrs pavediens, lai varētu uzzināt vairāk par senčiem un atrast līdz šim neiepazītus radiniekus, – rezumēja Reinis Auziņš.