Ar Latvijas Televīzijas skaņu režisoru Māri Āboliņu tiekamies Lazdonas pagasta „Ruļos". Māris kā muižkungs sēž lielā telpā pie apaļa koka galda, uz kura iedegta svece. Visapkārt aiz logiem paveras gleznaini skati – māja celta uz pakalna, tai apkārt ir koki, kas rudenī, nometot lapas, ļauj apkārtni tvert nepastarpināti un kāri.
– Šī ir vecātēva māja, – stāsta Māris. – Tā vienu brīdi bija Sarkaņu, nu jau daudzus gadus – Lazdonas pagasta teritorijā. Te ir tāda kā piepilsēta, jo pāris soļu – un sākas Madona. Šai vietā dzīvoja vecvectēvs no tēva puses. Viņu sauca Ruļu tēvs, un vecvecmāmiņa bija Ruļu māte. Tagad mājas tiek dēvētas par „Lejas Ruļļiem", bet vecvectēva laikā tie bija „Ruļi", tāpēc turos pie vecā nosaukuma. Ir dzīvojamā ēka, klēts un kūts, kas kalpo par malkas šķūni. Klēts viena puse ir brīva, otrā dzīvo cilvēki.
Atgūst īpašumu
„Ruļi" esot atgūti pirms nepilniem desmit gadiem. Iepriekš te bijis Madonas putnu fabrikas kantoris.
– Paps (Māra tēvs ir aktieris Tālivaldis Āboliņš, māte – leģendārā aktrise Vera Singajevska. – Aut.) nomira 1991. gadā, īpašumu pieprasīja papa brālis Zigurds Āboliņš, – pastāsta rīdzinieks. – Viņam ir 73 gadi, dzīvo galvaspilsētā, senioru sacensībās Zigurds joprojām spēlē tenisu. Īpašumu pieprasīja arī brālēns Juris Āboliņš. Viņš dzīvo Amerikā, es esmu abu pilnvarots te darboties.
Par dzimtu
Māris stāsta, ka viņa vecaistēvs Pēteris Āboliņš bija advokāts – justīcijas pulkvežleitnants. „Dzimtas vēsture mums gluži kā televīzijas videofilmā „Likteņa līdumnieki": vectēva brālis Nikolajs pēc kara devās uz Ameriku, māsa Glafīra, saukta Glašiņa, tika aizsūtīta uz Sibīriju un neatgriezās. Viņas mājā, starp citu, izvietots Madonas bērnudārzs „Kastanītis"."
No Rīgas uz Madonas pievārti Māris uzsāka braukt 1994. gadā. „Mums „Ruļos" bēniņu galā ierādīja istabu, pamazām putnu fabrikas kantora ļaudis no šejienes aizgāja. Ināra (viena no īrniecēm) tagad guļ direktora kabinetā, Jančuks (otrs īrnieks) – pie grāmatvežiem, bet es esmu apmeties bijušās kurtuves vietā."
Rīgā nav saistoši
Katru gadu ēkā tiek ieguldīts darbs un līdzekļi – ir pielabots jumts, izremontēta zāle, iebūvēts skurstenis un plīts. Šoruden svarīgi sakārtot kanalizāciju un ierīkot dušu. – Man pašam sausās atejas smaka liekas normāla, jo te taču ir lauki, –
prāto Māris. – Madoniešiem tas šķiet nepieņemami, tāpēc jāsakārto. Rīgā mēnesi nosēdēju dzīvoklī, tur nav ko darīt, te man ir interesanti. Rīgā nav tāda plašuma, dzīvoklī sienas ar roku var aizsniegt, te ir daba un brīvība.
Ģimenei no laukiem Māris ir vedis arī produktus – paša zemē ir izauguši kartupeļi, pupiņas. „Zigis izdomāja pupiņstādāmo aparātu: spieķim galā no veļasmašīnas „Rīga" piesēja gumijas šļauku. Nebija nemaz jāliecas: spieķi ielika zemē, izveidoja bedrīti, tad pa šļauku no augšas palaida pupiņu, un varēja iet pa lauku bez pieliekšanās."
Māra ģimene uz „Ruļiem" brauc reti – katram savs darbs vai mācības. „Sieva strādā reklāmas jomā. Dēls un meita mācās 10. klasē Rīgas pilsētas Valsts 3. ģimnāzijā. Kopš 2. klases abi dejo deju grupā „Dzirnas", tās viņiem kā otrās mājas."
– Bērniem nepatīk, ka te dzīvo citi, – piebilst Māris. – „Ruļos" apmetušies vientuļi dzīves izstumtie. Ināra ir pozitīvam līdzsvaram, pārējie ir dzīves pabērni, kas vietai pieklīst kā kaķi.
Zog visu
Vislielākās iebildes Mārim rodas par to, ka „Ruļos" pazūd viss, kas nav piesiets. „Atveda malku, pa nakti pāris steru jau aizvilkti. Būtu sniegs – būtu pēdas, tagad nezinu, kurš kaimiņš tos baļķus aizvācis. No bēniņiem reiz aizstiepa bufeti, no zāles – izbāztu stirnas galvu. Tā bija pirmskara medību trofeja – vecaistēvs bija labs mednieks, tagad šī piemiņas lieta lūkojas uz kādu citu."
Ēku logiem restu nav un nebūs, iespējams, tāpēc Madonas pievārti Māris spiests iepazīst „no apakšas".
– Nav jau Madonā tikai zagļi un blēži, ir arī atsaucīgi cilvēki, ar kuriem visu var sarunāt, – komentē rīdzinieks. – Normāla pilsētas sabiedrība: ir tādi un ir šādi.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 21.10.2010.
Autore: INESE ELSIŅA
AUTORES foto