Saeimu atlaidām, ko tālāk?

Jau sestdienas naktī, kad tika paziņoti pirmie provizoriskie rezultāti, gan politiķi, gan politologi, gan žurnālisti sāka spriedelēšanu — ko nozīmē referenduma rezultāts? Ir neiespējami ielūkoties katra referenduma dalībnieka galvā un pateikt, kas tieši viņu pamudināja būt vienam no tiem 650 518 cilvēkiem, kas biļetenā ievilka krustiņu pretim vārdam „par”. 

Šaubos, vai noteicošā loma pieder 10. Saeimas neiedotajai atļaujai veikt kratīšanu „Par labu Latviju” frakcijas deputāta, partijas LPP/LC līdera Aināra Šlesera dzīvesvietās, kas kalpoja par ieganstu Valsts prezidentam nākt klajā ar rīkojumu Nr. 2. Tas, ko patiesi uzrāda vai, precīzāk sakot, vainago referenduma rezultāti, ir mūsu valsts parlamentārā krīze. Pēdējos sasaukumos Saeimai sabiedrības uzticības reitingā nav izdevies iegūt pat 10%. Un tā tas ir konstanti gadu no gada. Ja rietumvalstīs šo rādītāju bez aplinkiem sauktu par „krīzi”, tad Latvijas politiķi ilgstoši izlīdzas ar vārdiem „bažas radošs signāls”, „sabiedrības neizpratne par politiskajiem procesiem”, „tas ir saņemts mantojumā no iepriekšējā sasaukuma deputātiem”, respektīvi, tiek īstenota strausa politika, cerot, ka briesmas paies garām, ja tās ignorēs. To, ka briesmas garām neaizies un problēma neizzudīs, visskaidrāk parāda tieši 10. Saeimas sasaukums. 60% jaunu seju, jauni politiskie spēki, liels atbalsts valdību veidojošajām partijām, skaļi apgalvojumi par jauna veida politiskās kultūras un uzvedības ienākšanu Saeimas darbā. Ja neskaita krīzi un drastiskos budžeta konsolidācijas pasākumus, 10. Saeimai bija lieliska iespēja sākt atgūt sabiedrības uzticību. Diemžēl mēs joprojām sēžam pie tiem pašiem „mazāk par 10%”.

Kas vainīgs? Viena vainīgā nav. Kā jau minēju, 60% jaunu deputātu, kas nākuši no visdažādākajām darbības sfērām. Vai varam viņus vainot? Lai atbildētu uz šo jautājumu, ir jāsniedz atbilde uz kādu citu. Vai, balsojot par Saeimas atlaišanu, cilvēks balsoja par kāda konkrēta deputāta atlaišanu vai tomēr uzstājās pret visu sistēmu kopumā? Ja pareizs ir pirmais variants, tad nav saprotams, kādēļ mēs runājam par parlamentāro krīzi, jo nevēlamus deputātus nākamajā sasaukumā var nepārvēlēt, un, lai kā mums šad tad šķistu, ka vēlētāja ietekme uz Saeimas sastāvu ir niecīga, prakse pierāda pretējo. Sašmucējušies deputāti bez žēlastības tiek izsvītroti, ja partijas vai paši laikus neprotas atsaukt kandidatūras. Acīmredzot vaina tomēr ir sistēmiska, un vienkārša darbojošos personu nomaiņa uz citiem būtiskus uzlabojumus nedos. Protams, var daļēji piekrist tiem, kas apgalvo, ka iedzīvotāju dusmas un pārmetumi Saeimai bieži vien ir iracionāli un nepamatoti. Deputāti dabū pa muguru tikai tādēļ, ka ir deputāti. Taču tas tikai stiprina argumentu par sistēmisko krīzi. Tā turpinot, mēs arī uz priekšu nespēsim nodalīt labi strādājošos deputātus no liekēžiem un bikšdibena deldētājiem, jo visi būs samesti vienā maisā.

Plašāk lasiet laikrakstā STARS 28.07.2011.

Autors: EGILS KAZAKEVIČS