Aplūkojot rokdarbu izstādi Stirnienes tautas namā, gribas pateikties tautas nama vadītājai Ievai Zepai – 2009. gada „Latvijas lepnums" nominācijas „Novadniece" laureātei – un visām rokdarbniecēm, kuru darbi – galdauti, dvieļi, segas un sedziņas, cimdi, zeķes un daudzi citi darinājumi – ir izlikti apmeklētāju vērtējumam.
Prieks ir visiem – gan pieredzējušām rokdarbniecēm, gan iesācējām – redzēt savu darbu blakus citiem un pēkšņi ieraudzīt to pavisam savādāku, ar citu informāciju un enerģētiku – it kā dvielis, galdauts priecātos par iespēju izlīst no skapja dziļumiem, sevi parādīt un citus apskatīt.
Latgales sievas jau no seniem laikiem ir darinājušas rokdarbus, ieliekot tautas mākslas darinājumos savu dzīves filozofiju, sāpes un prieku, ticību, ka ieaustā, ieadītā ornamenta maģiskā spēja aizsargās gan pašu rokdarbnieci, gan viņas bērnus, vīru, kā arī nodrošinās labklājību un laimi. Šodien laiki ir citi, un ir palikusi tikai nojausma par zīmes, ornamenta, arī tautasdziesmas spēju palīdzēt cilvēkam šajā ne vieglajā dzīves ceļā. Viens no pilnskanīgas dzīves rādītājiem ir labvēlīga ģimene – un sieviete ir tā, kas veido, izdaiļo un sargā savu ligzdu. Jau darinot pūru, jaunā meita domāja par savu ģimeni – bērniem un vīru – un ieauda, ieadīja savos rokdarbos visa sargājošās zīmes.
Izstādē redzamie Veronikas Ozoliņas, Helēnas Vaivodes linu galdauti nav tikai galda segas. Ar savu atturīgo dreļļu rakstu, balti pelēko gaismēnu spēli, jā, arī smaržu, baltais linu galdauts drīzāk ir ģimenes kopā turēšanās simbols: to uzklāja un joprojām Latgalē uzklāj tikai īpašos gadījumos – Ziemassvētkos, sevišķi svinīgos ģimenes godos. Aizlūdzot par mirušā dvēseli, psalmi arī šodien tiek dziedāti pie balta linu galdauta klāta galda.
Tāpat linu dvieļi – jau no seniem laikiem bieži vien nabadzīgajā un tumšajā zemnieka istabā uz dvieļu pakaramā atradās linu dvielis ar tamborētām mežģīnēm, dažreiz izšuvumiem. Šajā dvielī reti kad slaucīja muti un rokas. Šo dvieli piedāvāja tikai sevišķiem ciemiņiem, jā, arī iecerētam tautu dēlam.
Izstādē katram rokdarbam ir savs stāsts: gan Helēnas Vaivodes mātes un pašas austiem, gan Broņislavas Vaškas ar izšuvumiem, sietajām un tamborētajām mežģīnēm rotātiem, gan Veronikas Bernānes un Veronikas Madžules dvieļiem, Teklas Kassalietes segām un cimdiem, Rasmas Kupčas, viņas meitas un mazmeitas krāsainajiem izšuvumiem. Un tikai viņas zina, kāds ir šis stāsts.
Katrai rokdarbniecei jābūt izkoptai gaumei, krāsu izjūtai un zināšanām kompozīcijā. Augstās skolās to visbiežāk neiemācīs, to varam iemācīties, pētot dzīvo un nedzīvo dabu. Kādus tik krāsu salikumus un kompozīciju risinājumus varam ieraudzīt mākoņos, puķēs, zaļajā zālē, pelēkā akmenī! Tikai šodien nav laika pētīt šo lielo mākslinieku Dabu, bet tāpēc jau iecerētie tautu dēli nestaigās netīrām mutēm! Šodien laiki ir citi un dvieļi ir citi.
Gribētos atzīmēt rokdarbnieci Anastasiju Dūdu-Ramašvili, nu jau viņsaulē esošo. Viņa bija pirmā sieviete skolotāja Stirnienē, beigusi Rēzeknes skolotāju institūtu. Viņas krustdūrienos izšūtā glezna – meža ainava – kopā ar ģimeni ir pārdzīvojusi Sibīrijas izsūtījumu, bet 1929. gadā pēc Anša Cīruļa meta austā sega ir atgādinājums par nacionālo atmodu Latvijas pirmās brīvvalsts laikā. Viņas meitas Elizabetes Eriņas rokdarbi – krustdūrienos izšūtā sienas sega un gobelēnu tehnikā austās divas glezniņas ar ziedu motīvu – liecina par labu krāsu un kompozīcijas izjūtu, par teicamu tehnisko izpildījumu.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 20.03.2010.
Autore: ILZE GRUDULE,
Mag. art.