Pateicoties daudzu jauku cilvēku atbalstam – Jāņa Sārta meitai, manai klasesbiedrenei Mārai Revizorei (dzim. Apsītei), Madonas novadpētniecības muzeja kultūrvēstures nodaļas speciālistei Dacei Zvirgzdiņai, rakstniecēm Ilzei Indrānei un Lūcijai Ķuzānei, rakstniekam Albertam Caunem, Jaunkalsnavas pamatskolas direktorei Guntai Lapsai, grāmatas sastādītājam Pēterim Liepiņam, mecenātam Harijam Frīdemanim, – ir iznācis nozīmīgs darbs par rakstnieku un cilvēku, kam kopā ar ģimeni nācās dzert pazemojumu, pāridarījumu, smagā darba ikdienas visrūgtāko kausu.
Grāmatas sastādītājs Pēteris Liepiņš ir veicis ļoti lielu darbu, apkopojot vienā izdevumā paša pētījumus, cilvēku atmiņas, vēstules, rakstnieka literāros darbus, fotogrāfijas, arī materiālus par Kalsnavu un tās vēsturi. Kas gan labāk pazina Jāni Apsīti jeb Jāni Sārtu – puišeli, jaunekli, topošo rakstnieku, – ja ne māsa Mirdza? Kas var pastāstīt labāk par romantisko draudzību un dvēseļu tuvību, ja ne Rita Mežsēta-Vītiņa?
Īpašā nodaļā ir apkopotas publikācijas par Jāni Sārtu, lielākoties no pirmskara izdevumiem. Taču 2005. gada publikācija "Kalsnavas Avīzē" atgādina, ka Kalsnavā dzīvojuši trīs ievērojami vīri: Juris Alunāns, Andrievs Niedra un Jānis Sārts. Kad es dzīvoju Jaunkalsnavā no 1952. gada rudens līdz 1958. gada augusta beigām, zināju tikai par divām personālijām: Juri Alunānu, ko jaunkalsnavieši turēja augstā godā, un Jāni Sārtu, par ko runāja visai maz. Tikai to, ka 1952. gada beigās viņš esot atgriezies mājās un uzsācis darbu kopā ar dzīvesbiedri kolhozā liellopu fermā. Jāņa Apsīša meita – skaistā un apdāvinātā tumšmate Māra – bija noslēgta. Es pat nezināju, ka viņa savu lepno vārdu ieguvusi no tēva romāna nosaukuma. Vēl jo vairāk, par Jāni Sārtu kā rakstnieku skolā netika runāts.
Šķiet, citā toņkārtā ir uzrakstīta nākamā nodaļa "Atceras literāti" – atmiņām un emocijām bagāta, ar rakstnieka talantu apveltītu dažādu cilvēku sirsnīgu vārdu un domu uzplaiksnījums. Tā ir Ilze Indrāne, Lūcija Ķuzāne, Aleksandrs Pelēcis un Alberts Caune – cilvēki, kas pazina rakstnieku, kas viņu apmeklēja arī pēc izsūtījuma un kontaktējās līdz pat mūža norietam. Arī par Jāņa Sārta bērēm katram ir savas piezīmes.
Smagi ir lasīt paša autora izsūtījumā rakstītos tēlojumus un stāstus. Tajos atklājas, cik ļoti Tata mīlēja savu mazo Māru, kā viņam savas meitiņas pietrūka. Ar īpašu pietāti lasīju stāstu "Puķe runā", kur autors stāsta, kā piederīgie Jāņos gaidīja atgriežamies savu Jāni.
Savukārt Jāņa Sārta vēstules ir smaga vēstures liecība par tik dažādajiem cilvēkiem un notikumiem izsūtījumā, īpaši uzmanību piesaistīja, ka vēstulēs bija jāraksta arī trafaretas frāzes par celtniecības nozīmīgumu Nižņijtagilā vai 30. Višinska runas atreferējuma lasīšanu. Kā vērtīgs papildinājums ir jāmin atsauces par vēstulēs minētajām personālijām.
Savukārt vēstules Jānim Sārtam ir ļoti dažādas: daudzas padomju funkcionāru rakstītās tādas stīvas un nedzīvas, taču kā saules stariņš starp tām iemirdzas Aleksandra Pelēča un Jāņa Klīdzēja rakstītās.
Nozīmīgu pētījumu ir veikusi Dace Zvirgzdiņa: rakstnieka Jāņa Sārta biogrāfija uzrakstīta profesionāli, kur liela vērība veltīta rakstnieka dažādajiem dzīves un daiļrades posmiem.
Lasot grāmatu, kur skarta rakstnieka daiļrade padomju laika Latvijā, mani pārsteidza grāmatu redaktoru brīvā rīkošanās ar autora tekstu – tik lielā mērā veiktas korekcijas, ka autors savu darbu vairs nepazīst.
Sastādīta arī Jāņa Sārta bibliogrāfija. Te jāpiebilst, ka rakstnieka darbu sarakstu vajadzēja papildināt, norādot, kur darbi izdoti un cik tie ir apjomīgi.
Organiski grāmatas saturā iekļaujas Guntas Lapsas, Pētera Liepiņa un Daces Zvirgzdiņas rakstītais par Kalsnavas vēsturi un šodienu.
Pielikumā ir daudzveidīga fotogrāfiju izlase par Jāni Sārtu, viņa tuviniekiem, literātiem, parādīta rakstnieka ikdiena izsūtījumā vēstuļu zīmējumos. Cik noprotams, Jānis Sārts bijis arī labs zīmētājs un kaligrāfs.
Autore: ELEONORA TERĒZIJA VAIVODE,
Dr. paed.