Oktobra vidū daudzos plašsaziņas līdzekļos, tajā skaitā arī „Starā", izskanēja ziņa, ka bijušais 9. un 10. Saeimas deputāts, daudzu zinātnisko publikāciju un 16 grāmatu autors un Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktors Visvaldis Lācis savos cienījamajos 92 gados gatavojas 18. septembrī piedalīties savā pirmajā oficiālajā maratonā Valmierā, lai ar savu dalību tajā pierādītu, ka, visu mūžu sportojot, arī 92 gadu vecumā iespējams veikt maratonu.
Ciešā apņēmība un nelokāmais gribasspēks, kā arī sportiskais rūdījums vainagojās ar pozitīvu rezultātu – Valmieras maratona 42,195 kilometru garo distanci viņš nosoļoja 8 stundās 13 minūtēs un 51 sekundē. Spēkus maratona distances garumā viņš bija izmēģinājis jau pirms gada – 2015. gada 15. jūlijā, kad 42 kilometrus bija veicis no savām mājām Vestienas pagasta „Baltužēnos" līdz Madonas apvedceļam un atpakaļ pa grantētu ceļu, noejot tos 7 stundās un 45 minūtēs. Toreiz par šo viņa nodomu zinājis vien dēls Māris, dzīvesbiedrei Viktorijai gan to neteicis, lai lieki neuztrauktu, jo pēdējos gados viņa ilgstoši cīnījusies ar smagu slimību.
Kā šobrīd jūtas apņēmīgais vīrs, vēlējās zināt arī mūsu laikraksta lasītāji, tāpēc sazinājāmies ar viņu telefoniski un pagājušajā nedēļā tikāmies redakcijā.
Lāča kungs bija atbraucis ar savu sarkano 20 gadu veco Škoda Felicia uz Madonu vizītē pie savas ģimenes ārstes un pie reizes nokārtot dažādas sadzīves lietas.
Par veselību rūpējas atbildīgi
– Pie ārstiem eju regulāri, tajā skaitā reizi gadā uz ehokardiogrammu, jo pret savu veselību izturos atbildīgi, bet šobrīd pēc dzīvesbiedres nāves jūtu psiholoģisko spiedienu un ir pat nelieli kustību orientācijas traucējumi, kas gan ilgstošāk soļojot pāriet. Sieviņas aiziešana neapšaubāmi ir liels pārdzīvojums, kas atstāj savu iespaidu. Katrā ziņā paldies visiem dakteriem Madonā, ar kuriem šajos gados man ir bijusi saskarsme, viņi tiešām ir augstas klases profesionāļi, – mana ģimenes ārste Zenta Stradiņa, dakteri Ina Audže, Māris Dāboliņš, Valdis Sīlis, Stradiņos profesors Andrejs Ērglis, daktere Iveta Mintāle, Janīna Romanova. Pateicoties viņiem un varbūt arī gēniem, man joprojām ir laba veselība, – uzslavu saviem dakteriem neslēpj Visvaldis Lācis un vērš uzmanību uz vēl kādu svarīgu lietu veselības saglabāšanā. – Gan profesors Ērglis, gan daktere Mintāle un Romanova mani ir pievērsušas veselīga uztura nozīmei. Daudzus gadus es tam tik lielu uzmanību nepievērsu, bet nu ieklausos dakteru teiktajā. Es dzīvoju ļoti vienkāršu uztura dzīvi – lētu, un nevis skopuma pēc (smaida), bet sekojot ārstu rekomendācijām. Uztura pamatā ir putras – auzu pārslas, griķi, rīsi, prosa, piecgraudu pārslas utt. Neēdu industriāli pārstrādātās gaļas produktus. Pērku gatavas ceptās zivis – heku, mintaju, grenadieri utt. Jau 40 gadu, kopš dzīvoju Vestienā, savulaik pateicoties kolēģa Jāņa Jansona ieteikumam, kuram bija ap 30 bišu saimju, uzturā kā saldinātāju lietojām tikai medu, sieviņa vien ievārījumus vārīja ar cukuru. Baltmaizi neesmu pircis gadus 20, bet ļoti daudz patērēju rupjmaizi – „Liepkalnu", „Spēkavota rudzu maizi". Vakariņās ēdienkartē ir biezpiens, siers. Ļoti lielā vairumā patērēju „Lazdonas piensaimnieka" paniņas, īpaši vasarā, kuras, kā es uzskatu, ir labākās un garšīgākās pasaulē (es drīkstu tā teikt, jo esmu pasauli apbraucis – esmu bijis Ķīnā, Taivānā, Klusajā okeānā iekāpis, Kanādā, Austrālijā, Skandināvijas valstīs, Eiropā, Austrālijā). Protams, uzturu bagātinu arī ar pašaudzētiem augļiem un dārzeņiem.
Iesākto nolēmis turpināt
– Pēc Valmieras maratona jutos ļoti normāli, jo regulāri trenējos. Gadiem rakstu dienasgrāmatu, kurā piefiksēju savas sajūtas, vidējo ātrumu un attālumu, salīdzinu rezultātu utt. Ārzemju zinātnieki, starp citu, ir konstatējuši, ka minimālais ātrums, kas pozitīvi ietekmē sirdi (bet neuzlabo), ir 4,5 km stundā. Kad esmu ļoti noguris, tad eju ar šādu ātrumu, bet, kad tas sasniedz 6 km, ir drusku arī jāpaskrien.
Kas attiecas uz maratonu, jāatzīst, ka tā rīkotāji ir augstā līmenī un ar ļoti nopietnu attieksmi pret šāda pasākuma organizēšanu. Pirmā tikšanās ar viņiem man bija jau vasarā, kad vajadzēja gan demonstrēt savu soļošanas tehniku, gan arī tuvāk par sevi pastāstīt. Saruna ilga aptuveni pusotru stundu. Stāstīju viņiem arī par savu uztura režīmu, arī to, ka esmu iecienījis „Lazdonas piensaimnieka" paniņas, kuras man patīk dzert aukstas, un laikam jau arī tāpēc man pēc maratona bija sarūpēts auksts kefīrs (manas iecienītās paniņas Valmierā sagādāt droši vien bija grūtāk – smaida). Pēc tam divi profesionāli masieri man izmasēja visu muguru, kājas. Tāpat ārste pārbaudīja sirdsdarbību. Iepriekšējā nedēļā pirms maratona es biju apmeklējis arī savu ģimenes ārsti Zentu Stradiņu. Viņa gan bažīgi bilda, ka varbūt labāk tomēr atteikties no piedalīšanās maratonā. Tomēr, tā kā ar sirdi, kā rādīja izmeklēšanas rezultāti, viss bija normāli, es viņu nepaklausīju. Maratons sākās pulksten 9 no rīta, bet mani trasē palaida jau 7. Mani pavadīja divas profesionālas riteņbraucējas, jo maratona shēma bija tikai uz papīra. Bija jāveic seši riņķi pa septiņiem kilometriem un vēl 195 metri. Manas pavadones uzņēma laiku, reģistrējās kontrolpunktos. No tuviniekiem gan neviens klātienē līdzjutējos man nebija. Bērni katrā ziņā mani atbalsta, arī sieviņa zināja par manu nodomu piedalīties maratonā…
Starp citu, savējiem pēc dzīvesbiedres aiziešanas šā gada 24. augustā (pagājušajā piektdienā Sarkandaugavas kapos blakus viņas vecākiem tika guldīta arī Viktorijas urna, un notika svētā mise Sarkandaugavas katoļu baznīcā. – B. M.) esmu pateicis, un viņi to akceptē, ka es „Baltužēnos" gribu pavadīt visu atlikušo mūžu un šeit arī aiziet aizsaulē. Bērni regulāri apciemo, palīdz un tagad, bez šaubām, to darīs vēl biežāk.
Kas attiecas uz sportošanu, nākamgad 29. maijā es vēlētos piedalīties Berlīnes maratonā, kuram jau šobrīd nepieciešams reģistrēties un samaksāt 30 eiro par dalību. Rīt vai parīt es šo jautājumu centīšos sakārtot, lai nenokavētu pieteikšanās termiņu. Šobrīd pasaulē maratons ir ļoti populārs, un tas notiek daudzās Eiropas pilsētās, taču daudzi cilvēki tajā neskrien un nesoļo sporta pēc – lai būtu pirmais, bet vēlas, tāpat kā es, vienkārši šo distanci noiet. Es joprojām gribu soļot un trenēties. Esmu gatavs arī vēl uzrakstīt vienu otru publikāciju. Arī „Staram", piemēram, par latviešu valodu, kas tik ļoti tiek izkropļota un noplicināta ar dažādu nevajadzīgu svešvārdu lietošanu. Žēl, ka redzes dēļ nevaru sekot līdzi jaunākajai periodikai, bet es ļoti daudz klausos radio. Un visādi citādi, kā redzat, esmu mundrs. Man dzīvot patīk, tāpēc gribu šai pasaulē nodzīvot pēc iespējas ilgāk.