„Dienā" (2010. gada 10. februāra numurā) ir publicēts raksts „Alkatības izgāšanās" (ASV prezidenta padomnieka, filantropa Džona Houpa Braienta domas par alkatības izgāšanos).
Viņš uzsver, ka alkatība izgāzās tāpēc, ka sabiedrībai trūkst finansiālās izglītības, īpaši jaunatnei. Neveiksmju cēlonis ir nezināšana. Man ir jautājums, sevišķi jauniem cilvēkiem: „Vai tad vēsturē viss palaists gar ausīm un smadzenēs nekas nav aizķēries?"
Kapitālismā krīzes ir periodiska parādība. Arī sakāmvārds brīdina: „Parāds nav brālis." Ko domājām, kad grābām naudu, kur vien varēja dabūt? Bet tagad tēlojam upurjērus.
It kā nepazītu arī franču rakstnieka Onorē de Balzaka spilgto augļotāja Gobseka tēlu „Cilvēciskajā komēdijā". Viņš parādus savam advokātam lika savākt, pat uz nāves gultas gulēdams. Olas, zivis lika vākt un kraut blakusistabā…
Ar naudu vien dzīves nastu nepanest! Jājautā būtu mūsu novada filozofam Mārim Grīnblatam, kurš no filozofiem teicis, ka ar politiķiem ir jārunā par tikumību atkal un atkal (esmu piemirsis).
Lai atbildētu uz daudzajiem jautājumiem – ko, kā un kāpēc, mums ir jāmaina vērtību sistēma. Esam aizmirsuši vienu lietu, ka mūsu valdošās partijas pārstāv tikai mantrausīgo intereses. Atkal esam izvēles priekšā – par ko balsot? Manuprāt, valstī valdošie un arī prese piedāvā balsot par tiem pašiem, kas nedzird un negrib redzēt simtiem tūkstošu bezdarbnieku, jaunatnes vienu daļu, kura neiegūst pat 9 klašu izglītību, dzīvei nesagatavotu cilvēku bez dzīves mērķa, bez darba. Kas atliek – tusēties, apreibināties un deģenerēties? Lai Šķēle atceras savu solījumu par 3 izglītotiem bērniem katrā ģimenē. Kā to izdarīt, kur ir programma, kur rīcība? Atkal nāk un māna – izvedīs valsti no krīzes…
Gribas citēt klasiķi: „Bagāts viņš, bet mīkstu sirdi:/ Dzird par grūtdienīšu raudām,/ Tūdaļ kabatā bāž roku,/ Izvelk savu… nēzdodziņu."
Saprotu, ka sabiedrībā ir dažādi slāņi. Gods un cieņa darba devējiem. Bet cariskajā Krievijā cilvēki uzsāka cīņu par 8 stundu darbdienu. Cik gara darbdiena ir šodien?
Tātad likums aizstāv tikai turīgo ļaužu slāni.
Gribu uzrakstīt par sevi – „es" – un par līdzcilvēkiem – „mēs".
Pēc pārliecības esmu humānists, jo uzskatu, ka cilvēcībai ir visnozīmīgākā vērtība.
Cilvēks sevi pazīst slikti, bet iedomājas, ka viņam vienīgajam piemīt taisnības atslēga. Daudzi cilvēki ir pārliecināti, ka ir tie gudrākie.
Mani ļoti šausmina cilvēku jautājumi un atbildes brīvajā mikrofonā. Cilvēciņš ar tādu pārliecību izsaka apgalvojumus, it kā „es" vienīgais zinātu taisnību. Otrs secinājums: „Es vēlēt neiešu! Nav par ko!" Bet Saeimu jau ievēlēs un izveidos atkal to pašu valdību. Tad kritizēšu! Bet ko pats esi darījis, lai parlamentā ievēlētu labākos?
Ne velti jau sirmā senatnē grieķu filozofs Sokrāts ironizēja: „Es zinu to, ka nezinu neko." Tagad es saprotu, ko viņš gribēja pateikt par tiem, kas iedomājās, ka ir visgudri.
Tagad par „mēs". Mums nepatīk, ka citi mūs kritizē. Kritizēt nozīmē – kā es darītu, ja varētu, bet nevaru jau. Ja tevi muļķis paslavē, tev jau viņš tik dumjš neliekas.
Ko darīt? Vajag iepazīt sevi. Nepietiek ar to vien, ka kritizējam vadošos. Bet nepazīstam jau paši sevi. Vai tā pati alkatība, mantkārība neaizēno spēju saskatīt tādas īpašības kā cilvēkmīlestība, labestība, pieticība?
Balzaks raksta, ka, ja cilvēks sāk ko darīt, viņš apstāties vairs nevar.
Kāpēc vara, nauda pazudina visu cilvēcīgo? Manuprāt, tā notiek tāpēc, ka trūkst paša galvenā – cilvēkmīlestības. Ja mēs īstenotu principu „Mīli savu tuvāko kā sevi pašu" – šo svēto bausli, mēs būtu laimīgi. Bet gribam būt gudrāki, bagātāki, pārāki par savu līdzcilvēku. Interesanti būtu, ja katrs no mums uzrakstītu savu pašraksturojumu, nu, piemēram, kaut vai: esmu mantkārīgs vai pieticīgs; strādīgs vai slinks; zinošs vai aprobežots (tai nozīmē, ka maz zinu); godīgs vai blēdīgs; labestīgs vai ļauns utt.
Ticēt un uzticēties cilvēkiem ir ļoti svarīga lieta. Bet, lai uzticētos kādam, ir jābūt godīgam. Tāpēc jau cilvēki arī ir zaudējuši uzticību varai.
Es ļoti vēlētos, lai laikraksts atvērtu diskusijas rubriku par jēdzieniem „es" un „mēs".
Esmu optimists un savas pārdomas gribu nobeigt ar dziesmiņu:
„Bagāts guļ spilvenos,/ Ir tad saka: vai, vai, vai./ Es uz sava cietā beņķa:/ Trallalā, trallalā."
Gribētu ierosināt padomāt, ko darīt, lai izveidotu partiju, kas aizstāvētu darba ņēmējus; jaunatni; slimos – alkoholiķus, narkomānus; vecos – dzīves pabērnus.
Autors: KALNVIRSAS BĒRZS