Kā katru gadu, arī šogad 25. martā, pieminot komunistiskā genocīda upuru piemiņu un deportācijas, Madonā pie Šķeltā akmens pulcējās deportācijas piedzīvojušie, viņu tuvinieki un ikviens, kuru šī tumšā nokrāsā iezīmētā diena neatstāj vienaldzīgu.
Piemiņas brīdī tuviniekus uzrunāja luterāņu draudžu Madonas iecirkņa prāvests Ingus Dāboliņš. Klātesošos viņš aicināja izmantot tās iespējas, kuras viņiem dzīvē ir dotas, un šo laiku neaizvadīt vien zūdoties un esot neapmierinātiem, kā arī visu laiku nemeklēt pēc vieglāka „krusta", ko nest. Piemiņas brīdī viņš arī aizlūdza par deportāciju upuriem, gan tiem, kas tālo ceļu un dzīvi izsūtījumā nepārcieta, gan tiem, kas atgriezās.
Madonas novada pašvaldības vārdā klātesošos uzrunāja Madonas novada domes priekšsēdētāja vietniece Daiga Elga Ābola.
– 25. marts mūsu tautai ir sēru diena. Šajā dienā mēs ne tikai karogiem apliekam sēru lenti, bet savās sirdīs un domās pieminam tos, kuri šajā dienā tika netaisni represēti. Viņu ciešanu priekšā noliecam galvas un apņemamies, ka netaisnību, kas tiem tika nodarīta, atgādināsim no paaudzes uz paaudzi. 1949. gada 25. martā tika izsūtīta liela daļa no mūsu tautas, un īpaši smagi deportācija skāra laukus. Tā ir rūgta likteņa ironija, ka par ekonomiskiem noziegumiem jaunais sociālistiskais režīms apsūdzēja tos, kas tikai nepilnus 100 gadus bija atguvušies no dzimtbūšanas un spējuši iegūt savā īpašumā zemi, ko sūrā un grūtā darbā iekopa. Šie cilvēki tika padarīti par lielākajiem režīma noziedzniekiem. Ir skumji redzēt un apzināties, ka pasaulē vēl aizvien ir daudz gudru un inteliģentu cilvēku, kuri pret represijām un sociālistisko režīmu attiecas nekritiski. Tādēļ mūsu paaudzei ir jāturpina darbs pie represiju upuru apzināšanas un jāuzklausa, jānodod tālāk viņu atmiņas, – pie Šķeltā akmens piemiņas brīža dalībniekus uzrunāja Daiga Elga Ābola.
Viņa akcentēja to, ka represiju upuriem ciest nereti nācās arī pēc atgriešanās. Viņi kā nevēlami sabiedrības locekļi tika atstumti un daudzu gadu garumā izjuta dažādus pazemojumus, par ko bieži vien parūpējās pašu tautieši.
– Šodien mēs dzīvojam brīvā valstī, un piedzīvotajām represijām jāsaglabājas kā vērtīgai vēstures mācībai, kas mums visiem jāatceras. Nedrīkstam ļauties vienam otru iebiedēt, nedrīkstam šķelties un celt naidu. Jācenšas būt principiāliem un atvērtiem, izprotot otra ciešanas un sāpes, – sacīja Daiga Elga Ābola.
Pēc piemiņas brīža pie Šķeltā akmens pasākuma dalībnieki devās uz Madonas kultūras namu, lai vērotu skolēnu sagatavoto koncertu.
Jāatgādina, ka 1949. gadā tika deportēti ap 43 000 jeb 2,28% no visiem Latvijas iedzīvotājiem. 4941 cilvēks izsūtījumā gāja bojā, bet 183 cilvēki mira jau ceļā uz nometinājuma vietām.
Zīmīgi, ka 1949. gadā ar Sarkanā Karoga ordeni par deportāciju sekmīgu izpildi vēlāk tika apbalvoti vairāki LPSR iekšlietu un valsts drošības ministrijas darbinieki, kuru vidū vairums bija paši latvieši.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
OĻĢERTA SKUJAS foto