Vakar visā Latvijā pieminēja 75. gadadienu kopš traģiskajām 1941. gada 14. jūnija deportācijām, kad vairāk nekā 15 000 okupētās Latvijas civiliedzīvotāju (viņu vidū 7168 sievietes un vairāk nekā 2000 bērnu vecumā līdz 10 gadiem) tika barbariski izrauti no savām mājām, ierastās vides un lopu vagonos necilvēciskos apstākļos aizvesti tūkstošiem kilometru no mājām, lai pēc izsūtīšanas organizētāju ieceres nekad vairs neredzētu savu dzimteni.
Naktī uz 14. jūniju Latvijā, kā arī Lietuvā un Igaunijā daudzus tūkstošus ģimeņu pamodināja bruņoti vīri, lai paziņotu, ka dažu minūšu laikā ir jāsakravājas, un nogādātu viņus vilcienu stacijā. Tur jau gaidīja mājlopu pārvadāšanai domātie vagoni, kuros apcietinātie tika nogādāti Sibīrijā. Vīrieši tika atšķirti no sievām un bērniem un nosūtīti uz PSRS iekšlietu sistēmas koncentrācijas nometnēm vai mūža nometinājumu attālos PSRS apvidos, vēlāk nežēlīgajos apstākļos daudzi nomira, citi tika nošauti. Kopā 1941. gada jūnija deportācijās miruši vismaz 6113 Latvijas iedzīvotāju – 39,63% no deportēto kopskaita, bet pārējiem sakropļota veselība un dzīve uz mūžu.
Vakar 1941. gada 14. jūnijā deportēto piemiņai veltīts atceres pasākums norisinājās arī Madonā. Rīta pusē notika piemiņas brīdis pie Šķeltā akmens, uz kuru bija pulcējušies paši represētie, kā arī viesi no Mārupes politiski represēto biedrības nodaļas. Pēc piemiņas brīža Madonas politiski represēto biedrības biedri kā allaž pulcējās Madonas novadpētniecības un mākslas muzejā, lai pabūtu kopā, atcerētos pagātnes notikumus un pārrunātu šodienas aktualitātes.
Piemiņas brīdī klātesošos uzrunāja LELB evaņģēlists-mācītāja p. i. Agris Pilsums. Viņš aicināja atcerēties, ka pēc pāris dienām – 17. jūnijā – mēs pieminēsim vēl vienu baigu datumu mūsu Latvijas vēsturē – Latvijas Republikas okupācijas dienu, ar kuru sākās Baigais gads, un 1941. gada 14. jūnijs bija Baigā gada kulminācija.
Noziegumi, kuriem nav noilguma
– Jēzus mums māca piedot, kā mūsu Debesu Tēvs piedod mums. Jā, Dievs spēj piedot, spēj nepieminēt mūsu grēkus un tos grēkus, kuri izsūdzēti, nolikt no mums tik tālu, lai tie vairs netiktu pieminēti, lai mums ar tiem vairs nebūtu jāsastopas, nebūtu par tiem jādomā. Mēs tādi nespējam būt. Ir noziegumi, kuriem nav noilguma. Mēs tos cilvēciski varam censties piedot, bet nevaram un nedrīkstam aizmirst. Īpaši tāpēc, ka nav novērsti ne šo noziegumu cēloņi, ne sekas. Vainīgais ne vien nav nožēlojis savu vainu un piedošanu lūdzis – tas nav pat to atzinis, – uzsvēra Agris Pilsums. – Es daudzkārt esmu domājis par to, kas būtu noticis, kāda būtu pasaules vēsture, ja Ādams savulaik būtu atzinis savu vainu, būtu nožēlojis savu grēku un lūdzis Dievam piedošanu. Varbūt grēks būtu piedots un nolīdzināts, mēs visi būtu pilnīgi citādāki. Bet tie jau ir tādi neauglīgi spriedelējumi – kas būtu, ja būtu… Arī Latvija būtu pilnīgi citā situācijā, ja agresorvalsts, okupanti būtu atzinuši savu nodarījumu, savu vainu neskaitāmajos noziegumos gan pret latviešu tautu un valsti, gan pret pavisam konkrētiem cilvēkiem. Kamēr tas nav noticis, okupācijas sekas nav novērstas, okupācija turpinās. Nemaz nerunājot par to, ka gandrīz trešdaļa Latvijas iedzīvotāju ir okupanti vai viņu pēcnācēji – bērni un mazbērni. Lielu daļu no viņiem mūsdienās politkorekti sauktu par ekonomiskajiem bēgļiem. Latvija ar Dieva žēlastību jau vairāk nekā ceturtdaļgadsimta ir atguvusi neatkarību, bet vai Latvija ir brīva un demokrātiska valsts? Ja, piemēram, Vācijā kāds ierēdnis noliegtu genocīdu pret ebreju tautu un pateiktu, ka ebreji jau paši vainīgi, paši likuši sprunguļus savos riteņos… Šāds ierēdnis šajā pašā dienā ne tikai zaudētu savu amatu, bet arī daudzus gadus cietumā varētu pārdomāt savus izteikumus. Kāpēc Latvijā attiecībā uz genocīdu pret Latvijas tautu ir citādāk? Nekas jau nav būtiski mainījies arī šodien, tikai tas tiek saukts citos vārdos, tāpēc mēs nedrīkstam aizmirst ne Latvijas okupāciju, ne Baigo gadu, ne komunistisko genocīdu, kas īpaši nežēlīgi izpaudās 1941. un 1949. gada deportācijās, nedrīkstam aizmirst kolektivizāciju un rusifikāciju, ne 50 gadu ilgo okupācijas režīmu. Nedrīkstam aizmirst, lai tas vairs nekad neatkārtotos!
Bez vainas vainīgie
– Tas bija laiks, kad, šādi rīkojoties, lielā un naidīgā vara gribēja salauzt cilvēku gribasspēku, gribēja pakļaut, un tie cilvēki, kuri bija aktīvi, radoši, kuri rūpējās par savu ģimeni, par savu saimi, ciemu, pilsētu un bija ko paveikuši, bija nevēlami šai varai, jo tas traucēja ieviest to, ko mēs vēlāk redzējām un piedzīvojām 50 gadu garumā. Tā bija 50 gadu ilga okupācija ar saviem likumiem un savām tradīcijām, ar cilvēkiem iedvestajām bailēm, šaubām, ar mēģinājumiem izdzēst tautas atmiņu, garīgumu, – atzina Madonas novada domes priekšsēdētājs Andrejs Ceļapīters. – Es esmu tās paaudzes cilvēks, kuram nenācās redzēt un piedzīvot visas tās šausmas, kuras jūs esat piedzīvojuši. Manā ģimenē neviens nav bijis politiski represēts, un faktiski līdz pat studiju gadiem mēs daudz neko nezinājām par šiem notikumiem, jo propagandas un cilvēku smadzeņu apstrādāšanas mašinērija bija tik ļoti labi nostādīta, ka tautas atmiņa saglabājās tikai ģimenēs, kuras to nodeva no vienas paaudzes otrai – gan šos notikumus, gan pāridarījumus, gan izjūtas, kuras bijušas represiju gados un arī vēlāk, jo tās iezīmējās ar masveidību. Bija arī individuālas represijas, kas tika vērstas pret cilvēkiem, kuri bija varai nevēlami. Tas viss tika darīts tā vārdā, lai pakļautu, izdzēstu no atmiņas, lai izdzēstu cilvēku identitāti. Bet, paldies Dievam, tas nav vainagojies ar panākumiem, jo pēc 50 gadiem Latvija, Baltija un daudzas citas mazās tautas, kuras tāpat kā Latvijas tauta cieta no represijām, apvienojot šo enerģiju un vēlmi salauzt nevēlamu režīmu, 90. gados atguva savu valstiskumu. Te ļoti liela loma ir jums, tiem cilvēkiem, ar kuriem jūs bijāt kopā, kuriem jūs šīs atmiņas, pāridarījuma izjūtu nodevāt tālāk, lai uzturētu nepakļaušanās garu režīmam, un par to jums vislielākais paldies! Šajā dienā jānoliec galva un jāpiemin tie cilvēki, kuri bez vainas vainīgi ir cietuši tādēļ, ka kāds kaut ko tādu organizēja. Būsim arī turpmāk garā stipri, jo garā stipru cilvēku un tautu nav iespējams salauzt un pakļaut!
Traģiskos notikumus pirms 75 gadiem aicināja atcerēties un ar piemiņas brīdi pieminēt arī Mārupes politiski represēto biedrības nodaļas vadītāja Anna Ozoliņa. – Tieši pirms 75 gadiem 14. jūnijā asiņaina gaisma apskāva mūsu Latviju. Atskanēja izmisuma un posta saucieni, kuri tika raidīti debesīs: par ko, kāpēc, kas vainīgs? Vainīgo nav, atbildes nav arī šodien. Tāpēc ir ļoti svarīgi, ka šodien visā Latvijā ir šādas piemiņas vietas, kur atnākt noraudāt nekad neizraudamo asaru, pieminēt tos, kuri neatgriezās, kuri pēc ciešanām un pazemošanas, pēc necilvēcīgiem apstākļiem vai nu mira bada nāvē, vai vienkārši bez tiesas sprieduma tika nomocīti vai nošauti. Un, lūk, šādus cilvēkus, kuri nav guldīti mūsu Dievzemītē, mēs šeit pieminam, un droši vien viņi cauri debesu jumam jūt, ka mēs viņus pieminam, – sacīja Anna Ozoliņa, sevišķi uzteicot madoniešus par lielisko piemiņas vietas izvēli.
Šie datumi no sirds nav izdzēšami
Madonietes Lauma Spirģe un Ārija Lielupe kopā ar savām ģimenēm tika izsūtītas 1949. gada 25. martā. Savukārt Mirdza Krievāne 1954. gadā ir dzimusi Sibīrijā:
– Uz piemiņas pasākumiem gan 14. jūnijā, gan 25. martā nāku katru gadu. Tā ir viena no skumjākajām dienām manā mūžā, un tāda tā paliks vienmēr, jo šajā dienā ne tikai 1949. gada 25. martā izsūtīja manu ģimeni, bet sakritis tā, ka tā pēc atgriešanās Latvijā un pēc daudziem gadiem kļuva arī par manas māmiņas aiziešanas dienu mūžībā. Ja tagad tā paskatos atpakaļ, mēs mājās īpaši par šiem notikumiem nerunājām, un es ilgi pat nezināju, ka esmu tur dzimusi.
– Mūsu ģimene – mamma, mēs divi bērni, vecāmamma, tēva māsa – 1949. gada 25. martā tika izsūtīta uz Omskas apgabalu. Visiem laimīgi izdevās atgriezties. Vienīgi radu tante palika tur uz mūžu. Nāve un slimības jau nevienu nežēloja – mira gan jauni, gan veci. Arī tēva māsai mazā meitiņa nomira. Sāpe palikusi uz visu mūžu, bet mēs, izsūtītie, kaut kā nekavējamies pagātnē, vairāk dzīvojam šodienā. Arī mana mamma nodzīvoja līdz 96 gadiem bez tāda liela sūruma. Viņa vienmēr man mācīja, ka nevajag pie mantas turēties. Šodien tā ir, rīt tās nav, – atziņās dalījās Lauma Spirģe. – Arī mans brālis ir dzimis Sibīrijā. Mēs gan ģimenē šīs lietas pārrunājām, dziedājām tolaik noliegtas dziesmas. Mēs bijām tāda nacionāli noskaņota ģimene; par laimi, kaimiņos neviena stukača nebija.
– Sirdī jau nevajag ļaunumu turēt, – Laumas kundzei piebalsoja Ārija Lielupe. – Mūsu ģimene izsūtījumu izcieta Amūras apgabalā. Mums laimējās, nebijām nekur dziļā nometinājumā, turpat pilsēta, karaspēka daļa tajā stāvēja. Taču tāpat nelaimes garām negāja – nomira tēvs. Mēs ar mammu, brāli, māsu un vecomāti atgriezāmies. Atceroties šīs traģiskās lappuses manā dzīvē un visas tautas vēsturē, es allaž atceres dienās mēroju ceļu uz Šķelto akmeni.