Vakar, Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā, visā Latvijā notika vairāki piemiņas pasākumi, kas veltīti 1949. gada komunistiskā genocīda upuru piemiņai.
1949. gada 25. marts ir viena no traģiskākajām dienām latviešu tautas vēsturē. 1949. gadā no 25. līdz 29. martam notika visplašākā cilvēku administratīvā izsūtīšana, kuras laikā no Latvijas uz attāliem PSRS apgabaliem izsūtīja apmēram 43 tūkstošus iedzīvotāju. Uz piemiņas brīdi, atceroties deportētos, vakar Madonā, Bērzaunē, Mārcienā, Kusā un citviet Madonas un apkārtējos novados pulcējās iedzīvotāji. To vidū bija gan tie, kas paši piedzīvojuši padomju varas represijas, gan viņu ģimenes locekļi, gan tie, kam nav svešs mūsu tautas liktenis.
Kusas kultūras nama vadītāja Rudīte Prikule, uzrunājot pie piemiņas akmens sanākušos Aronas pagasta iedzīvotājus, minēja, ka 25. marts ir diena, kas daudzu cilvēku sirdīs liek no jauna uzviļņot senai sāpei, ko rada 1949. gadā iecirstā nedzīstošā rēta.
– Šodien atdzīvojas tālā 1949. gada dienas, kad, neko nepaskaidrojot, no sētām tika savākti pieaugušie, bērni, sirmgalvji, jaunieši – ikviens, kas toreizējai varai šķita bīstams. Jautājums „kādēļ?" palika neatbildēts, gluži tāpat kā tas, cik ilgu laiku nāksies pavadīt svešatnē un atstāt dzimtās mājas ar iekoptajiem laukiem. Izsūtījuma gadi to piedzīvojušajiem bija smags bezspēcības un ciešanu pārpilns laiks, – pie piemiņas akmens izsūtīto pārdzīvoto atgādināja Rudīte Prikule.
Mācītājs Guntis Kalme par izsūtīšanu ir teicis, ka tie ir nerealizēti dzīves aicinājumi, tūkstošiem izpostītu ģimeņu un sagandētu dzīvju, simtiem neuzceltu namu, tūkstošiem hektāru neapartu lauku, simtiem neuzrakstītu grāmatu un dzejoļu, neuzgleznotu gleznu, nesacerētu mūzikas skaņdarbu, miljoniem nepasacītu labu vārdu, miljardiem neizdomātu domu un neizsapņotu sapņu. Tie ir tūkstošiem pasaulē nelaistu un neapmīļotu bērnu… tie ir miljoni glāstu, kurus zaudējuši tie, kuri palika bāreņos un atraitnēs.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 26.03.2011.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
OĻĢERTA SKUJAS foto