Trešdien Madonas muzeja izstāžu zālēs notika Dr. hist. Aijas Jansones grāmatas „Austrumvidzemes rakstainie dūraiņi" atvēršanas svētki un tikšanās ar grāmatas autori un apgāda „Zinātne" priekšsēdētāju Ingrīdu Segliņu.
Grāmatā ir apkopots autores pētījums par 20. gadsimta otrās puses-21. gadsimta sākuma Austrumvidzemes rakstaino dūraiņu tehniku, izpildījumu, rotājuma un krāsu zieda attīstību. Būtiski, ka pētījumā ietverti etnogrāfiskie materiāli no zinātniskajām ekspedīcijām Madonas novada Ļaudonas un Mētrienas pagastā.
– Grāmatas pirmā prezentācija notika vecajā gadā – 19. decembrī Latvijas Vēstures institūtā, – pastāstīja Aija Jansone. – Uz Madonu pieteicos tāpēc, ka materiāls vākts Madonas novada Ļaudonas un Mētrienas pagastā un ir tikai loģiski dalīties ar iegūto šai pusē. Materiāls ir unikāls, lai gan līdzīgi pētījumi bijuši par Vārkavas un Rucavas rakstainajiem adījumiem. Šis par cimdiem ir trešais izdevums Latvijā. Kompjūtergrafiķei liku uzzīmēt visus grāmatā ietvertos cimdu rakstus, līdz ar to izdevumā ir gan cimdu fotogrāfijas, gan raksti, kas noteikti ieinteresēs rokdarbnieces.
Aija Jansone piebilda, ka grāmatas materiāls ir unikāls ar to, ka šie cimdi netiek uzglabāti nevienā muzejā, tie atrodas pie privātpersonām mājās. „Sievas tos dažkārt novalkā, kādu saēd kodes, vēl kādu cimdu pāri nākamās paaudzes neuzskata par saglabāšanas vērtu. Grāmata ekspedīcijās fiksēto kultūras mantojumu līdz ar to saglabā uz ilgiem laikiem, rāda, kā rokdarbnieces adīja un ada cimdus mūsdienās. Tas nav senais 19. gadsimts, par kuru liecības uzkrātas muzejos, tās ir mūsdienas, uzreiz pēc Otrā pasaules kara līdz 2009. gadam, kad notika ekspedīcijas."
Līdzās etnogrāfiskajiem materiāliem no 2007. gadā veiktajām zinātniskajām ekspedīcijām Madonas novadā Aija Jansone grāmatā iekļāvusi arī 2009. gada ekspedīcijā sastapto Kūku un Variešu pagastā.
– Ne vienmēr ir dzīvs pats adītājs, bieži esmu satikusi mantiniekus vai tos ļaudis, kas cimdus saņēmuši kā dāvanu, – komentēja Aija Jansone.
– Līdz ar to viņi labākajā gadījumā var pateikt, kuros gados kādā sakarā cimdi pie viņiem ir nonākuši. Vācu materiālus par visām tekstilijām, cimdi ir tikai neliela daļa no visa kopuma. Mani interesē arī citi rokdarbu veidi – gan austās segas, gan baltās rišeljē tehnikā gatavotās sedziņas, gan tamborējumi, izšuvumi, visdažādākā apģērba adījumi, tāpat dažādās tehnikās darinātie gultas pārklāji. Latvieši ar rokdarbiem nodarbojas visos novados. Pagājušajā gadā biju ekspedīcijā Aglonā, nedēļas laikā tur savācu 670 vienību. Pēc tam šie materiāli ir jāsakārto, jāapraksta uz objekta lapām, minot katru priekšmetu, teicēju, viņa dzīves gadus, izglītību, vecumu, tāpat objekta darinātāju. Sakārtotos materiālus nododu arhīvam. Laika ziņā, ja nedēļu esmu vākusi materiālus ekspedīcijā, vismaz mēnesi vajag , lai to sakārtotu arhīvam.
Tā kā Latvijā joprojām ir sievietes (paretam arī vīrieši), kam patīk darboties ar rokdarbiem, grāmatas autore minēja iemeslu, kāpēc viņi to dara. „Ir praktiskā vajadzība, gribas apģērbā ko skaistu, bet rokdarbs tiek strādāts arī, lai meditētu, lai saglabātu savu garīgo līdzsvaru. Ikdiena mums katram ir ļoti raiba un sarežģīta, bet, kad tu strādā rokdarbu, tad atslēdzies no visa un liekas, ka viss apkārt pamazām sakārtojas. Ir adītājas, kas uzada pāris cimdu, bet ir tādas, kas ada no vietas. Man gadījies sastapties ar teicējām, kur vienā mājā uzadīti 30 cimdu pāri, vēl kādā – 50. Agrāk vizuāli uzreiz bija saprotams nolūks, kam cimdi ir domāti: atšķīrās darba cimdi no goda cimdiem, kāzu cimdi no bērēs dodamajiem cimdiem. Mūsdienās tā vairs nav. Ja cimdus ada, to dara ļoti labā tehniskajā un mākslinieciskajā kvalitātē. Protams, ir cimdi ar vienkāršākiem un sarežģītākiem valnīšiem, bet nošķirt, kādam nolūkam tie darināti, ir daudz grūtāk."
Uz jautājumu, cik pētījuma autorei pašai ir cimdu pāru, Aija Jansone pasmaidīja: – Cimdus es īpaši nekrāju, bet kādi seši septiņi rakstainie dūraiņu pāri man ir. Tos izstādēm neglabāju, paskatos, kāda krāsa ir nepieciešama, un valkāju. Esmu ietekmējusies arī no ekspedīcijām – dēlam, piemēram, uzadīju ļoti sīkām krāsu pārejām darinātus cimdus, viņam ļoti patika, un dēls ilgi tos nēsāja. Arī meita ziemā nēsā rakstainos dūraiņus, tie patīk ļoti daudziem jauniešiem. Galu galā mēs dzīvojam tādos klimatiskajos apstākļos, ka adīti cimdi ir un būs nepieciešami vienmēr.