2016. gads ir nesis būtiskas pārmaiņas daudzu valstu politiskajā klimatā. Vecajiem sistēmas politiķiem aizvien grūtāk ir noturēt savas pozīcijas pret populistiem un aicinātājiem uz kardinālām pārmaiņām. Arī Eiropas Parlaments (EP) nav imūns pret šiem pārmaiņu vējiem. Šomēnes apmeklējot Strasbūrā Eiropas Parlamentu tā plenārās sesijas laikā, bija jūtams, ka politiķi savos izteikumos kļuvuši konkrētāki, asāki un šī vārda visplašākajā nozīmē „populistiskāki". Pat tie, kurus ikdienā neuztveram kā eiroskeptiķus, visai kritiski, nediplomātiski izsakās par ES rīcību vairākos iekšpolitikas un ārpolitikas virzienos.
Viens no EP deputātiem, ar ko Latvijas žurnālistiem bija iespēja tikties un pārrunāt aktuālos ES jautājumus, bija Artis Pabriks (atsaucoties uz Arta Pabrika uzaicinājumu, radās iespēja apmeklēt Strasbūru), kas neslēpa, ka dažkārt viņa uzskati ir atšķirīgi no lielas daļas Eiropas Tautas partiju grupas politiķu uzskatiem.
Izaicinājumu netrūkst
Vaicāts par ES tuvākajiem lielajiem izaicinājumiem, Artis Pabriks atzīmēja, ka ar ES izaicinājumiem ir līdzīgi kā ar cilvēku personīgajiem izaicinājumiem un lielākā problēma bieži vien slēpjas mūsos pašos.
– Ir subjektīvi un objektīvi iemesli, kādēļ gan ES, gan dažkārt cilvēki netiek ar savu dzīvi galā. Tā visaptverošā izjūta ir, ka atrodamies lielu pārmaiņu priekšā un vairs nejūtamies droši par savu nākotni. Ir vērojamas klimata pārmaiņas, valstis ir skārušas arī izmaiņas institūciju struktūrā, un tās pirmo reizi kopš Otrā pasaules kara ir tik nopietnas. Sevišķi saasināti to patlaban izjūt Rietumeiropa. Austrumeiropai lielākais pārmaiņu laiks saistās ar PSRS sabrukumu, un mēs ar šo psiholoģisko traumu nosacīti esam tikuši galā. Viņi ar savējo – vēl nav. Ja runājam par konkrētiem izaicinājumiem Eiropas kontinentam – tā noteikti ir drošība. Tas tādēļ, ka struktūras, kuras pēc Otrā pasaules kara tika radītas ar mērķi rūpēties par to, lai abi pasaules kari arī paliktu pēdējie cilvēces vēsturē, pašlaik tiek apšaubītas un noārdītas. Otrs izaicinājums ir transatlantiskās attiecības. Līdz šim tās ir palīdzējušas nodrošināt stabilitāti, ekonomisko uzplaukumu un drošību. Nav zināms, kādā virzienā tas attīstīsies tālāk, jo nav skaidrības par to, kā norisināsies tālākie notikumi ES un ASV. Trešais izaicinājums saistās ar mūsu lomu pasaulē – gan ekonomiski, gan politiski, gan kulturāli. Lai cik jocīgi tas izklausītos, atbilde vai risinājums atkal ir meklējams mūsos pašos. Kad cilvēks, ģimene, sabiedrība, valsts vai valstu kopums nejūtas droši, pirmā skaidrā reakcija ir aizvērt logus, aizslēgt durvis, nemitīgi atskatīties, lai pārliecinātos, vai kāds neuzglūn. Diemžēl tā šobrīd ir viena no lielākajām ES problēmām. Mēs noslēdzamies un baidāmies gan no tirdzniecības līgumiem, gan savas lomas nostiprināšanas, lai gan būtu jārīkojas pretēji. No pārmaiņām nav jābaidās. Ja sajūti bailes – dodies uz priekšu un neatskaties! Šis motīvs ir ietverts pat latviešu tautas folklorā. Brīdī, kad jaunievēlētais ASV prezidents saka, ka nevēlas tirgoties ar Āziju, ES jādara pretējais – parakstām
līgumus un tirgojamies ar Āzijas valstīm, – lielākos ES un vienlaikus arī Latvijas izaicinājumus atklāja Artis Pabriks.
Artis Pabriks akcentēja vienu no šābrīža subjektīvajām problēmām – mums Eiropā trūkst līderības. Mūsu līderi ir „pelēki". Vienīgie atraktīvie līderi, kas spēj piedāvāt sabiedrībai pievilcīgas idejas, ir populisti. – Lai cik dīvaini tas šķistu, vienīgais spilgtais līderis, kas ES dalībvalstīs vēl palicis, ir Vācijas kanclere Angela Merkele, taču arī viņa pēdējos 10 gados nav bijusi tā, kas izpaužas ar aktīvu politiku. Kā paši vācu mediji raksta – „Merkele parasti aicina nogaidīt, paskatīties", taču pašreiz šādai taktikai vairs nav laika, jo ES ir jādodas uz priekšu, – sacīja Artis Pabriks.
Krievijas faktors
Sarunā ar Latvijas žurnālistiem tika pārrunāts arī jautājums par saspīlētajām attiecībām ar Krieviju.
– Ir lietas, ko attiecībās ar Krieviju varam ietekmēt, un ir lietas, ko – nevaram. Tas Latvijai nāk daļēji par labu, ka neesam Krievijas drošības un ārējās politikas centrālais elements, tomēr Latvija ir daļa no tā, līdz ar to mums jācenšas būt aktīviem tajos jautājumos, kuros varam tādi būt, un jāseko līdzi procesiem, lai rastu iespēju ietekmēt globālo politiku. Jebkurā mirklī jābūt gataviem uz dialogu ar Krieviju, taču nekas nav mainījies manā attieksmē vai vērtībās, uzlūkojot Krievijas politiku visās tās izpausmēs. Uzskatu, ka varam būt atvērti un gatavi sadarbībai ar Krieviju kā diplomātiskajā, tā ekonomiskajā sfērā tiktāl, ciktāl tas neapdraud mūsu nacionālo drošību, kā arī neapdraud mūsu sabiedroto drošību, tai skaitā ES un NATO dalībvalstu. Diemžēl atšķirībā no tās situācijas, kāda bija aukstā kara laikā, kad PSRS un Rietumi centās uzturēt status quo, Krievija ir uzgājusi uz tās takas, kura ved pie būtiskām izmaiņām, – skaidroja EP deputāts.
Artis Pabriks ļāvās arī nelielai Latvijas kolēģu kritikai, pārmetot tiem neizlēmību un atbildības trūkumu par saviem lēmumiem, taču vienlaikus aicināja līdzatbildību uzņemties arī pārējo sabiedrību.
– Tā politiskā pelēcība, kas ir ES, attiecas arī uz mums. Nav mums līderu, kuri būtu gatavi uzņemties atbildību un vadīt. Taču šī atbildība ir jādala visiem. Demokrātiskā sabiedrībā politiķi ir tās spogulis. Jūs viņus ievēlējāt, un ar jūsu balsīm amatā tiek konkrētie pašvaldību vadītāji, Saeimas deputāti un premjeri. Neviens cits viņus neievēlē. Ja tāda ir bijusi jūsu vēlme, jūs kožat pirkstos un uzņematies atbildību par savu lēmumu. Vēlos gan uzsvērt, ka mēs nevaram nemitīgi būt viens otram ienaidnieki. Atšķirība starp Latviju pirms teju 100 gadiem un šobrīd ir tā, ka tolaik mēs bijām sadarbības līderi un paraugs Eiropā. Patlaban lielākoties esam cits no cita atsvešināti egoisti, un, balstoties uz šādām attiecībām, mēs nevaram būvēt spēcīgu Latviju. Tā tālāk vairs nevar iet, ir jāapzinās, ka vaina meklējama gan tajos, kas „augšā", gan tajos, kas „apakšā", – uzsvēra Artis Pabriks.
Kanādas tirgus iekarošana
Šomēnes EP bija jānotiek galīgajam balsojumam par Latvijas sabiedrībā pretrunīgi vērtēto ES-Kanādas starptautiskās tirdzniecības nolīgumu jeb CETA, un Artis Pabriks ir galvenais ziņotājs par līgumu. Nespējot panākt vienošanos EP, lēmuma pieņemšanu (kāju sākotnēji priekšā pielika Valonijas reģiona parlamenta balsojums Beļģijā) pārcēla uz nākamā gada februāra sākumu. Artis Pabriks pauda cerību, ka šajā jautājumā izdosies panākt vienošanos ar EP kreisā spārna politiķiem un pieņemt lēmumu, pretējā gadījumā šis var kļūt par kārtējo bīstamo triecienu visai ES un tās tālākai pastāvēšanai. EP deputāts neslēpa, ka, neparakstot līgumu ar Kanādu, sekas Eiropai var būt līdzīgas kā „Brexit" gadījumā, un rodas jautājums – ja pēc septiņus gadus ilgušajām sarunām nav iespējams panākt vienošanos, ar ko gan ES vispār vēl spēj vienoties?
– Cilvēkiem bieži vien šķiet, ka CETA ir kaut kas ārpus sabiedrības interesēm esošs, sarežģīts un pārlieku detalizēts, taču šim līgumam ir ļoti liela stratēģiska nozīme. Tas skar transatlantisko saiti, par ko iepriekš runāju, un, kā redzam, Latvijas liktenis ar Kanādu ir cieši savijies. Ir „Bombardier" lidmašīnu iepirkums, Kanādas karavīru kontingents Latvijā un CETA, par kuru galvenais ziņotājs ir latvietis. Ko Latvijai nozīmē CETA? Tas sniedz iespēju mazas valsts uzņēmējiem ieiet Kanādas tirgū. Vienlaikus ar CETA parakstīšanu līdzšinējās ciešās saites sniedz unikālu iespēju attīstīt arī divpusējas attiecības starp abām valstīm. Lai gan Kanāda ir valsts ar tikai 35 miljoniem iedzīvotāju, tās ekonomika, nepārspīlējot, ir tikpat liela, cik Krievijas. Ja daudzi uzņēmēji saka, ka blakus esošais Krievijas tirgus ir milzīgs, vēlos teikt, ka Kanādas ekonomika ir tikpat liela. Jā, ģeogrāfiski Kanāda atrodas tālāk, taču daudz ko nosaka tas, ko jūs tirgojat un kā transportējat produkciju. Pateicoties CETA, jums, piemēram, atkritīs šprotu pārbaude ik pēc pusgada, kā tas ir, sadarbojoties ar Krieviju, muitas kontrole un citi apgrūtinājumi. Kas attiecas uz jutīgo Transatlantiskās tirdzniecības un investīciju partnerības līgumu jeb TTIP, tā virzībā progresa ir mazāk nekā ar CETA. Mēs nezinām, kāda būs Vašingtonas pozīcija, un mēs arī nezinām, kā tālāk rīkosies Brisele, tādēļ labāk zīle (CETA) rokā, nekā mednis (TTIP) kokā. Sadarbība ar Kanādu ir tā, kas šobrīd Latvijai ir tikpat kā rokā, un to jāspēj izmantot. Pietiek pīkstēt, meklējot ieganstus, lai kaut ko nedarītu, – ejam uz priekšu un darām! Igauņi daudzos jautājumos virzās lēni, taču lēnā garā padara vairāk nekā mēs. Kamēr Latvijā cīnāmies par mikrouzņēmumu formu un nākotni, igauņi mūsu sistēmu ir paņēmuši, uzlabojuši un nākamgad to ieviesīs, plūcot augļus, – par labu transatlantiskajai sadarbībai izteicās CETA galvenais virzītājs Eiropas Parlamentā.
28.12.2016.