Šis pavasaris nāca ar lieliem palu ūdeņiem. No tiem vispirms cieta Lielupes apkārtne, tad arī vietas pie Daugavas. Latvijas austrumdaļas reljefs ir tāds, ka Daugavas un Gaujas straumes virzās uz Rīgas apkārtni – koku pārstrādes un eksporta lielāko centru.
Bija laiks, kad arī nelielu upīšu pavasara ūdeņus izmantoja kokmateriālu transportam. Senākais foto ar plostiem muzejā saglabājies no Ogres pie Ērgļiem. Aiviekste ar pietekām Pededzi, Liedi, Kuju noteikti minama pie pludināšanas upēm. Aiviekstes hidrocentrāles aizsprostā celšanas laikā pat izbūvēja speciālu plostu ceļu upes kreisajā krastā. Kad maijā pirms gadiem 40 laivojām no Lubānas līdz Gostiņiem, sekunžu nobrauciens šai vietā bija visvairāk atmiņā palikušais piedzīvojums divu dienu ritumā. Saikavietis Teodors Ābols stāstīja, ka parasti apkārtnes vīri pa Aivieksti plostus vadījuši līdz Cūku krogam Kalsnavas pagastā, tur tos pārņēmuši gostiņieši, kas stūrējuši tālāk arī pa Daugavu. Pēc Ķeguma spēkstacijas uzcelšanas tās ūdenskrātuvē plosti vilkti ar kuģīti līdz aizsprostam, kurā arī bijis izveidots pludināšanas kanāls. Ābolam pašam uz plosta bijis līdzi divritenis, ar to ātri vien varēts tikt atpakaļ nākamā plosta sagatavošanas vietā. Daļa plostu toreiz sagatavoti (sasieti) vēl sala laikā uz ledus, galvenie meža ciršanas darbi tad vispār notika ziemā. 1934. gadā par Meža departamenta līdzekļiem tīrīja no lielajiem akmeņiem Vesetas lejteci, tādējādi arī šī upe kļuva piemērotāka pludināšanai. "Vesetniekos" toreiz uzcēla plostnieku vajadzībām barakas tipa ēku, 1937. gada pavasarī pa Vesetu nopludināja pāri 10 tūkstošiem baļķu. Man jāatvainojas "Stara" lasītājiem – 20. marta rakstā nepareizi minēju Kalsnavas virsmežziņa uzvārdu. Trīsdesmitajos gados tas bija Gustavs Cepurītis (1897-1977), Augusts Celmiņš strādāja Lubānas virsmežniecībā.
Pēckara gados plostus nomainīja pludināšana – baļķus vienkārši nesasaistītus ielaida upē, lai straume nes uz leju. Tomēr bija jāseko, lai tie neiesprūst un nerada sastrēgumus. Te pāris citējumu no Aiviekstes pludināšanas rajona pārziņa J. Liepiņa rīkojumiem četrdesmitajos gados:
"Pludinātājiem noteikti ir jābūt darbā katru dienu, jo visi kokmateriāli jānopludina līdz 30. jūlijam 45. g. Un ir dots rīkojums – kurš atraujas no darba, skaitās kā darba disciplīnas grāvējs, nododams apriņķa prokuroram sodīšanai.";
"Uzdodu stingri raudzīties, lai vaļējos un upē pamestos kokmateriālus lauksaimnieki nevilktu krastā no upes."
Cita saikavieša Roberta Ābola mājās ieguvām attēlus, kas rāda troses iekāršanu pāri Aiviekstei peldošo baļķu sakopošanai.
Vēl viens interesants stāsts saistās ar piecdesmitajiem gadiem, ar laiku pirms Lubāna ezera apkārtnes meliorācijas darbiem. Pavasaros, sniegam kūstot, Pededzes krastos tās ūdeņi citkārt tā piepildījuši Aivieksti, ka virzījušies uz ezera pusi. To izmantojuši ezera austrumkrasta apkārtnes vīri – ziemā paslepeni nogāzuši pa baļķim pie Pededzes un gaidījuši, ka pali tos "atnesīs" tuvāk mājām.
Šoferis Jānis Ķaune atceras, ka vēl sešdesmito gadu sākumā ar auto vedis baļķus no meža līdz Aiviekstei pludināšanai. Pļaviņu HES celtniecība gan pārtrauca Daugavas izmantošanu koku transportam. Latvijā pēdējā saimnieciskā pludināšana notikusi 1971. gadā. Kokmateriālu transportā nozīmīgākas kļuva automašīnas, izmantoja arī dzelzceļu.
Autors: INDULIS ZVIRGZDIŅŠ