Ziņojums par Eiropas robežu un krasta apsardzību ir viens no būtiskākajiem likumprojektiem, kas sagatavots Eiropas Parlamenta Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejā šī parlamenta sasaukuma laikā.
Eiropas Komisijas priekšlikums paredz izveidot Eiropas robežu un krasta apsardzes aģentūru uz esošās robežu aģentūras Frontex bāzes un vienlaikus radīt integrētu ES ārējo robežu apsargāšanas mehānismu, par kuru atbildīgas būtu visas ES dalībvalstis. Tas ir viens no Eiropas Komisijas ierosinātajiem soļiem, lai risinātu Eiropas migrācijas krīzi un pasargātu Šengenas brīvo robežu zonu, stiprinot un labāk kontrolējot ES ārējās robežas.
– Ziņojumam piegāju neortodoksāli, jo tā sagatavošanai bija dots īss laiks, – Strasbūrā pēc sēdes, kurā EP deputāts Artis Pabriks prezentēja savu ziņojumu, Latvijas reģionālo laikrakstu žurnālistiem teica deputāts. – Centos izmantot diplomātiskās iemaņas, lai pēc iespējas ātrāk nodibinātu kontaktus ar ēnu ziņotājiem no dažādām partijām. Ēnu ziņotāju atsauksmes pēc referāta nolasīšanas bija pozitīvas, tāpēc ir piesardzīgi optimistiska cerība, ka ziņojumā nebūs jāveic daudz labojumu un spēsim ar ēnu ziņotājiem vienoties par konstruktīvu darbu. Ja izdosies panākt balsojumu par ziņojumu maija otrajā pusē, varēs uzskatīt, ka lielākajai problēmai esam tikuši pāri un jūnijā to pieņems.
Attiecībā uz citu EP deputātu iebildumiem Artis Pabriks vēstīja, ka lielākā problēma esot tā, ka daudzi deputāti uzskata – būs viens dokuments un ar tā palīdzību varēs atrisināt visas dzīves bēdas. „Diemžēl nav universālu zāļu visām slimībām, ir jāstrādā soli pa solim pie konkrētu jautājumu risināšanas. Domāju, ka ziņojumu šoreiz izdosies pieņemt, jautājums ir vienīgi par to, lai parlaments nepieņem dokumentu, kas ir bezzobains un neļauj veikt būtiskas lietas."
– Kā šis dokuments atsauksies uz Latviju?
– Tas, ko esmu mēģinājis dokumentā ieviest un kas ir svarīgi Latvijai, – lai mēs ātri varētu dabūt papildu robežapsardzi, ja tas ir nepieciešams. Būtu labi arī tikt pie papildu tehniskā nodrošinājuma. Bez tam dokumentā iestrādājām lietas, kas šobrīd, kad visi galvenokārt domā par migrāciju, varbūt neliekas tik aktuālas, taču pēc trim četriem gadiem, iespējams, tādas būs. Sākot ar hibrīdkara draudiem un beidzot ar pārrobežu noziedzību. Ja dokumentā tas būs iekļauts, uz to varēs atsaukties un attiecīgi rīkoties.
– Kas šajā jautājumā ir jūsu sabiedrotie?
– Atšķirībā no migrācijas pārdales dokumenta šajā jautājumā sabiedroto ir daudz. Tās ir visas robežvalstis un tās valstis, kas vēlas migrācijas plūsmu samazināt. Savukārt ideoloģiski „pret" ir abi flangi: ir partiju pārstāvji, kuri pauž, ka nevajag Eiropas Savienību, nevajag nekādu kopīgu robežu, lai pastāv tikai nacionālo valstu robežas. Komunisti savukārt saka – kādas robežas, visu vaļā!
– Kāda šobrīd ir ES migrācijas politika?
– Kopīgas migrācijas politikas nav, un ir jautājums, vai Latvija, piemēram, to gribētu. Kopīga migrācijas politika nozīmētu arī to, ka bēglis, piemēram, ierodas Grieķijā, Briselē ir centralizēts birojs, kas izskata šī bēgļa pieteikumu, un tad, kad viņš ir saņēmis bēgļa statusu, viņš brauc uz to ES valsti, uz kuru vēlas. Nedomāju, ka Latvija ko tādu gribētu, kaut šobrīd lielākā daļa bēgļu uz Latviju braukt nevēlas un mums tas it kā nevar kaitēt. Otrs variants – katra valsts atsevišķi dotu bēgļa statusu un pārējām automātiski tas būtu jāakceptē.
Pašreiz ir tā, ka katra ES valsts par bēgļa statusu lemj pati, un mans ieteikums politiskajai taktikai būtu soli pa solim pilnveidot ārpolitiku, robežapsardzi un tikai tad, kad tas ir izdarīts, pilnveidot bēgļu iekšējo pārdali (nevis sākt ar pārdali, kamēr robeža ir vaļā).
– Ko jūs domājat par žogu būvniecību uz nacionālo valstu robežām?
– Nacionālās valstis nevar atļauties dzīvot ilūzijās. Latvijas gadījumā uz ārējās robežas ir jāturpina ļoti nopietni būvēt visāda veida žogus. Ja šis ziņojums par Eiropas robežu un krasta apsardzību „aizies" un aģentūra tiks izveidota, nacionālajās valstīs radīsies cerība, ka bez žogiem var iztikt. Ja spēsim nodrošināt pareizu ārējās robežas administrāciju, žogu būvēšanas process apstāsies, taču tas neapstāsies, pirms ziņojums tiks pieņemts. Ticēt solījumiem nevajag, vajag redzēt to brīdi, kad migrācijas plūsma tiek ierobežota un kontrolēta, tad arī nacionālās valstis šai ziņā varēs velti naudu netērēt. Ātrāk par rudeni gan tas nenotiks.
– Kādu procentu no afrikāņiem un aziātu rases Eiropā vispār esam gatavi pieņemt?
– Jebkuram saprātīgi domājošam cilvēkam (un politiķim tai skaitā) ir skaidrs, ka visus pasaules konfliktus un nabadzību nevar atrisināt, krīzē esošos cilvēkus pārvietojot uz Eiropas kontinentu. Tas nav risinājums. Tai pašā laikā nevaram būt akli un kurli situācijās, kur konkrētiem indivīdiem un ģimenēm jāsniedz neatliekama palīdzība patvēruma ziņā. Migrācijas krīze faktiski ir Eiropas ārpolitikas un drošības krīze, jo jau iepriekš esam novilcinājuši daudzus un dažādus risinājumus. Ko darījām Sīrijā pirms četriem gadiem? Ko Latvijā lēma par karavīru sūtīšanu uz Afganistānu vai aizsardzības budžeta veidošanu? Daudzi cilvēki toreiz teica – mums nekas nedraud, karavīrus uz Afganistānu sūtīt nevajag, aizsardzībai budžetu palielināt nevajag. Diemžēl tad, kad briesmas draud, budžetu veidot ir par vēlu. Igaunijā un Lietuvā aizsardzības budžets šobrīd ir 470 miljoni eiro, Latvijā – 290. Migrācijas jautājums Eiropā faktiski ir tās nokavētie risinājumi daudzās citās dzīves sfērās.